Muļķības par arābu valstīm labāk nerakstīt

19:39 FEJS Latvija 0 RAKSTA


Agnija Kazuša
Ne jau arābu valstīm vajag Latviju, mums vajag arābu valstis, tāpēc kļūdainu rakstu parādīšanās medijos varētu novest pie sadarbības pārtraukšanas, ja tos iztulkotu. To nākas  secināt pēc diskusijas „Reportēšana no arābu valstīm: Ēģiptes piemērs”, ko 23.augustā rīkoja nevalstiskā žurnālistu organizācija FEJS Latvija. Pasākumā, kurā piedalījās ekonomists Muhameds Sābers no Ēģiptes, Arābu kultūras centra Latvijā vadītājs Hosams Abu Meri un laikraksta Latvijas Avīze (LA) žurnālists Jānis Krēķis, tika aplūkota arābu valstu reprezentācija medijos, kā arī meklēta mediju loma pieaugošajā Eiropas un Arābu valstu sadarbībā.



Katarai Latviju nevajag
Savulaik presē „viena gudra eksperte rakstīja lietas par arābu pasauli un tradīcijām, kas var it kā traucēt Latvijas sadarbībai ar Kataru. Tik muļķīgi aprakstīts!” atceras Arābu kultūras centra Latvijā vadītājs Hosams Abu Meri. „Tā nedrīkst. Ja es tulkotu šādu rakstu un sūtītu to uz Kataru, rīt biznesa vairs nebūtu, jo Katarai Latviju nevajag. Latvijai vajag Kataru,” viņš uzsver ekonomisko sakaru un investīcīju svarīgo lomu, ar ko nedrīkst nerēķināties. Arābu kultūras centra vadītājs piebilst, ka ir vairāki gadījumi, kad Latvijas medijos nonākusi neprecīza informācija par arābu valstīm. Viņš uzsver, ka žurnālistam, kurš nav kompetents par šo reģionu, par to labāk nerakstīt.

Pietrūkst klātbūtnes efekta
Laikraksta Latvijas Avīze (LA) žurnālists Jānis Krēķis nenoliedz, ka, ņemot vērā ģeogrāfisko attālumu un Latvijas ārpolitiskās intereses, arābu valstis Latvijas mediju dienaskārtībā nav prioritāte. H.Abu Meri gan norāda, ka tas nav pareizi, „jo ekonomiski un politiski tas [notikumi un konflikti šajā reģionā] ietekmē visu pasauli”, tāpēc arī medijiem atbildīgi jāizvērtē ekonomiskās sadarbības nepieciešamība ar šo reģionu un sava loma šīs sadarbības veicināšanā vai graušanā.

Vienlaikus J.Krēķis nenoliedz, ka Latvijas medijiem ir diezgan lokāls raksturs, un globālais skatījums uz lietām nav tik dziļš, kā varētu vēlēties. Lielā mērā to nosaka ierastās ārzemju ziņu veidošanas rutīnas. Proti, pamatā informācija ārzemju ziņu veidošanai tiek ņemta no ziņu aģentūrām (REUTERS, AP), kā arī ārzemju medijiem (BBC). Tas neizbēgami noved pie klātbūtnes efekta trūkuma. Tai pat laikā J.Krēķis šaubās, vai žurnālistu sūtīšana uz šo valsti situāciju padarītu skaidrāku: „Ja žurnālists aizbrauks uz Kairu bez jebkādām iestrādēm, vai pievienotā vērtība būs pietiekami liela, lai bagātinātu stāstu par Kairu vai Sīriju? Es šaubos!”
Bez tam speciālkorespondenta sūtīšanai uz kādu karsto punktu ir arī  savas finansiālās konsekvences, tāpēc vietējie mediji meklē citas alternatīvas. Piemēram, LA neaprobežojoties tikai ar aģentūras ziņām. Tiek intervēti eksperti no Arābu Kultūras centra, Āzijas studiju nodaļas (piemēram, Leons Taivāns), kā arī izmantoti Ēģiptē dzīvojošo latviešu un ēģiptiešu pieredzes stāsti (intervējot pa telefonu), tāpat arī izmantotas Latvijas vēstniecības Ēģiptē konsultācijas. „Es pieļauju, ka arī Latvijā ir pietiekami daudz ekspertu par arābu jautājumiem, un Latvijas Avīze ir mēģinājusi skaidrot šo situāciju, atklājot ko vairāk par skaitļiem – cik nomira, cik uzsprāga,” uzsver J.Krēķis. H.Abu Meri par ekspertiem Latvijas medijos gan izsakās piesardzīgāk. „Ļoti švaki ar tiem ekspertiem Latvijā. Kādreiz liekas, nerunājiet par lietām, ko jūs nezināt! Tad jau labāk šādos gadījumos tiešām no Reuters rakstīt,” uzskata H.Abu Meri.
Jāmācās valoda un jāiedziļinās tajā, ko dara
Kā vienu no risinājumiem, lai ziņas par notikumiem arābu valstīs un jebkurā citā valstī vai reģionā kļūtu kvalitatīvākas, H.Abu Meri redz arābiski runājošu cilvēku piesaisti, kuri var sekot līdzi informācijai, izmantojot primāro valodu. Tas, pēc Arābu Kultūras centra vadītāja domām, dotu informācijas pieeju vietējiem avotiem un lielāku precizitāti.

Bez tam svarīgi arī, lai ārzemju korespondenti nemitīgi interesētos par ārvalstīs notiekošo, arī pirms došanās uz šīm valstīm būtu vēlams sagatavoties, lai, jau esot tur, labāk varētu izprast un skaidrot situāciju. Tam piekrīt arī J.Krēķis: „Ja cilvēks raksta par ārzemēm, viņam uz turieni ir jābraukā, jāinteresējas un jālasa informācija grāmatās, portālos un citos avotos. Turklāt, ja kādam jau ir iestrādes un kontakti, kāds tur ir bijis, tad to vajag izmantot un ar saviem stāstiem dalīties medijos.”
Vienā ielā sadursmes, otrā - strādā
Tas, kas pašreiz notiek Ēģiptē, latviešiem nav svešs, uzskata H. Abu Meri. „Latvieši zināmā mērā saprot, ko nozīmē neatkarība un demokrātija.” Taču viņš uzskata, ka bieži tas, ko dzird ziņās, tiek pārspīlēts. „Ja mēs redzam televīzijā sadursmes un tūkstošiem cilvēku, kas nomiruši, ticiet man blakus ielā ir cilvēki, kas visi strādā, iet uz darbu, un dzīve notiek. Tāpat, ja Purvciemā notiek avārija, visi strādā, neviens nesēž,” salīdzina H. Abu Meru.
Par pašreiz aktuālo Ēģiptē zināja pastāstīt arī diskusijas viesis M. Sābers. Viņš uzsver, ka viena no revolūcijas sekām ir politiskā un ekonomiskā nestabilitāte, kas atbaida ārzemju investorus un tūristus. „Lai arī demokrātijas pārejas process vēl turpinās, mums pašlaik nav parlamenta un konstitūcijas, taču liels sasniegums ir pirmais tautas ievēlētais prezidents pēc 30 gadu pārtraukuma,” komentē M. Sābers. Viņš piebilst, ka Muhameds Mursi ir arī pirmais civilais prezidents, jo gan Mubaraks, gan viņa priekšgājēji nākuši no militārpersonu vidus. Galvenie jautājumi pie kuriem pašlaik jāstrādā jaunajam prezidentam un ministru kabinetam ir drošība ielās (jo pēcrevolūcijas pārejas periodā cēlies kriminālnoziegumu līmenis), korupcija un vecā politiskā režīma iestrādnes, ekonomiskā stabilitāte un nabadzības apkarošana.