Sportistu intervēšana tiešraidē: auksti sviedri un nervus kutinoši adrenalīna brīži

Roberts Vīksne, LU pēdējā kursa žurnālistikas students

Aktīvi norisinoties cīņai par Gagarina (KHL), Harlamova kausiem(MHL) tāpat arī VTB un citu turnīru čempionu nosaukumiem,  bieži nākas redzēt sporta žurnālistus vai vienkārši žurnālistus, kuri parādās ekrānā, lai intervētu sportistus. Šoreiz pastāstīšu sīkāk par šīm lietām, kas nemaz nav tik vienkāršas.

            Ievadam, lai būtu saprotams, ka man ir kaut mazākā sajēga par to, ko rakstu, varu pateikt, ka esmu nepilnu gadu strādājis LTV7 kanālā kā sporta reportieris. Manos pienākumos ietilpa Jaunatnes hokeja līgas komandas HK Rīga mājas spēļu laikā veidot intervijas ar spēlētājiem, kā arī pēc otrā perioda parasti bija arī garāka intervija ar ekspertu. Tāpat sanāca intervēt Latvijas hokeja un futbola izlases spēlētājus. Skaļākie uzvārdi, ko ir nācies intervēt – brāļi Rēdlihi, Lauris Dārziņš, Herberts Vasiļjevs, Māris Verpakovskis, Aleksandrs Cauņa u.c. Saraksts nav dikti garš, taču pusi no A4 lapas varētu pierakstīt. Par iemesliem, kāpēc tur vairs neesmu, atstāsim citai reizei.

              Intervija tiešraidē ir nervus kutinoša sajūta, it īpaši tādam zaļam gurķim kā man. Galvā šaudās vairākas domas:

             1) Vai spēlētājs piekritīs intervijai? Uz laukumā spēlē cilvēki. Var gadīties, ka garastāvoklis ir labs un viņš runās, taču bieži ir gadījumi, ka spēlētājs neko neatbildot dodas uz ģērbtuvēm. Dažreiz spēlētāji aizbildinās, piemēram, Gints Meija man teica, ka viņam slida bija jāsataisa, Roberts Bukarts atbildēja: „Kāpēc mani? Rekur, pajautā šitiem..” Šajā punktā pastāv risks,  ja esi gatavojis jautājumus konkrētam spēlētājam, tad, saņemot atteikumu, tev ir jābūt plānam B, jo gandrīz nekad vienus un tos pašus jautājumus citam spēlētājam uzdot nevar.       

             2) Jautājumu pierakstīšana uz lapiņas. Šajā gadījumā var pamatīgi ieberzties. Ja jautājumus esi sagatavojis uz normāla izmēra lapas, tad lapu nekādā gadījumā nedrīkst ņemt līdzi uz interviju. Reiz bija garā intervija (7 minūtes). Man bija A5 formāta balta lapa vienā rokā, bet otrā rokā mikrofons. Pirmo jautājumu es uzdevu no galvas. Ar otro jau bija problēmas. Es nedzirdēju ne vārda, ko cilvēks man atbildēja, taču pēc viņa intonācijas sapratu, ka viņš jau tūlīt pabeigs savu atbildi. Manā galvā tobrīd bija melna bilde. Iestājās klusums un intervējamais gaidīja, kad es uzdošu nākamo jautājumu, bet es sāku panikot un uzdevu pilnīgi muļķīgu jautājumu, pie tam vēl raustot valodu un minstinoties. Tāpēc es atradu kompromisu šādām situācijām – es uz ļoti mazas lapiņas, ko iespiedu sev plaukstā, uzrakstīju jautājumu atslēgas vārdus, ko brīžos, kad iestājās aptumsums, es varēju izmantot kā izejas variantu.

            3) Spēlētāja atrašana. Vēl viens panikas brīdis. Ir beidzies periods un spēlētāji lielā burzmā slido uz ģērbtuvēm. Parasti visiem ir noliektas galvas un numurus nav iespējams redzēt, tāpēc mana tehnika bija skatīties pēdējās perioda sekundes uz to spēlētāju un neizlaist viņu no acīm. Interesanti bija ar Latvijas izlases pārbaudes spēli, kurā Oskars Cibuļskis iemeta divus vārtus. Spēle bija beigusies un es biju simtprocentīgi pārliecināts, ka uz interviju man vajag tieši viņu. Kad visi spēlētāji jau bija aizslidojuši, es neatradu starp viņiem Oskaru. Domāju, nu viss, intervijas nebūs un būs kauns pa visu ģīmi (kaut gan plāns B man bija arī šādos gadījumos). Tad, kā tā Kunga sūtīts, pieslidoja smaidīgs Oskars Cibuļskis un laipni piekrita intervijai. Izrādījās, ka viņš bija saņēmis balvu par mača labāko spēlētāju un bija aizkavējies fotografējoties.

            4) Oriģinalitāte jautājumos. Šeit nedaudz parēķināsim. Iedomājieties trīs spēles vienā nedēļā. Trīs periodi katrā spēlē. Pēc katra perioda trīs līdz pieci jautājumi. 27 līdz 45 jautājumi nedēļā. Protams, ne vienmēr ir trīs spēles nedēļā, taču tas, ka jautājumi atkārtosies, ir vairāk nekā skaidrs. Atminos, ka bija grūti dabūt to oriģinalitāti jautājumos, jo bieži vien, jautājot citā periodā uzdotu jautājumu, var uzzināt krietni vairāk, nekā domājot jaunus jautājumus, lai būtu pēc iespējas oriģinālāk.

            Šis bija neliels ieskats par pamata lietām sportistu intervēšanā esot tiešraidē. Pēc pieredzes varu teikt, ka var vilkt paralēles ne tikai ar sporta, bet arī ar cita veida žurnālistiku. Reportiera darbs nav viegls, kā tas varētu šķist, tāpēc, ja dzīve piespēlē ko tādu, ir jārēķinās ar aukstiem sviedriem un nervus kutinošiem adrenalīna brīžiem.