Sabiedrisko attiecību speciālisti vs jaunie žurnālisti

13:27 FEJS Latvija 0 RAKSTA

Raivis Vilūns, LU pēdējā kursa žurnālistikas students

http://www.flickr.com/photos/29233640@N07/2829065061/
Termins sabiedrisko attiecību speciālists mūsu platuma tieši jauno žurnālistu aprindās tiek izteikts ar darvas piegaršu, lai gan lielākajā daļā mācību vietu žurnālisti un SA speciālisti studē plecu pie pleca. Manas domas SA cilvēkiem un preses relīzēm.



 Tradicionāli ir bijis, ka valsts iestāžu darbinieki arī komunikāciju nodaļā ir aizdomīgāki, mazliet nelaipnāki, taču sniedz visu informāciju, turpretī privāto uzņēmumu SA cilvēki ir cukursaldi līdz brīdim, kad žurnālisti nesāk meklēt kādu neglaimojušo informāciju – un tā tam jau arī būtu jābūt. Nē? Taču nezin kāpēc, kā esmu novērojis jauno žurnālistu vidē ir zināma nepatika pret pīāristiem ar domu, ka viņi vienmēr cenšas iesmērēt savu un noslēpt patiesību. Starp SA un melošanu tiek vilktas paralēles, un paši SA cilvēki tiek uzskatīti par nelāgiem tipiem. Bet, manuprāt, atslēga ir tajā, ka jāzina, kad pietiek ar SA viedokli un kad ar nagiem un zobiem jādabū orģinālavots.

 Reiz dzirdēju, ka pret sabiedriskajām attiecībām ir negatīva attieksme, jo Latvijā pārāk bieži ir bijis izplatīts melnais PR, tā teikt nevis sava klienta tēla spodrināšana, bet apkārtējo apsmērēšana. Varbūt tā arī, varbūt no tā ceļas nepatika?

 Mana neilgā pieredze ar sabiedrisko attiecību cilvēkiem gan valsts iestādēs gan uzņēmumos ir bijusi gandrīz vienmēr pozitīva, vienmēr smaidīgas dāmas ir palīdzējušas sadabūt amatpersonu uz interviju, atradušas dokumentus un atbildējušas uz fiksajiem jautājumiem. Ir, protams, bijuši arī pāris incidenti, piemēram, pirms vairākiem gadiem, saistībā ar kādu muzeju un darbinieku absolūtu nevelmi pastāstīt par tuvojošos izstādi, bet katram likumam ir izņēmumi, vai ne?

 Manuprāt, sabiedrisko attiecību nodaļas bieži vien atvieglo darbu, protams, ir slikti, reizēs, kad gribas sadabūt amatpersonu, bet SA smaidīgā meitene stāv kā mūris un visi citāti stāstam ir tikai no viņas, kas, protams, žurnālistu aprindās materiāla vērtību samazina uz pusi.

Protams, kokam ir divi gali, visas skaistās preses relīzes, kas regulāri nāk uz mediju pastkastītēm, dienas steidzīgajā ritmā, kad jāpaspēj piecas lietas vienlaicīgi ir vēl kārdinošākas kā aizliegtais ābols – tur tak viss tik skaisti un labi uzrakstīts, atliek pielikt klāt vienu citātu un nomainīt līdu un ziņa gatava, bet tā gan ir lieta, kas degradē žurnālistiku. Iespējams tāpēc jaunos žurnālistus pārņem dusmas uz SA, jo viņi mūs kārdina slinkot, un cilvēks, pat žurnālists, pēc dabas slinks.

Par sabiedrisko attiecību cilvēkiem un preses relīzēm izsakās arī Ēriks Strauss sporta avīzes galvenais redaktors: „Kā savā e-pastā ieraugu kādu SA speciālistu sūtījumu tā uzreiz uzspiežu taustiņu "delete". Uzskatu, ka vispatiesāko informāciju var iegūt pa taisno jeb sazinoties ar pašu cilvēku, kurš mūs interesē. Kā ierasts, tad SA sagatavotie materiāli ir sausi, mūs interesējošā personāža vai kāda notikuma slavināšana u.t.t. Respektīvi, tiek piegādāta informācija, kura ir saldu sīrupu pārpildīta, pateicības vārdiem kaut kam u.t.t. Mans personīgais viedoklis - SA speciālisti ir nepieciešami žurnālistiem, kuri ir slinki, nav savas iniciatīvas, nav savu domu u.t.t. Viņu palīdzība būtu pietiekama, ja izziņotu viena vai otra pasākuma termiņus, kur tie notiks, kas tajos piedalīsies.”