Paldies, bet atsūtiet man pēc tam to rakstiņu!

14:31 FEJS Latvija 0 RAKSTA

Nika Aleksejeva, LU žurnālistikas moduļa pēdējā kursa studente

http://www.flickr.com/photos/62693815@N03/6277209256/
Cik bieži dzirdēta šī frāze? Mani patiešām interesē šis jautājums, jo pati to dzirdu bieži vien, it īpaši pēc patīkamas un daiļrunīgas intervijas ar kāda liela uzņēmuma šefu. 

Tajā brīdī gribas viņam atbildēt ar vienu no Skype emotikonām, kura sarauktām uzacīm griež acis augšup un pierakstīt klāt „Doh! Vecīt, tev jau ir cilvēks, kuram maksā, lai viņš dabū medijos to, ko TU gribi.” Ļoti kārdinošs teksts, tomēr iedomājos, ka

1.      šis cilvēks ar mani nekad vairs nerunās (bet žurnālistikā nekad nezini, kuru nāksies intervēt pēc 5 gadiem);
2.      neesmu jau tik ausīga un attapīga, lai saprastu, ko cilvēks domājis, sakot vienu vai otru (stulbi, ja izdevumam pēc tam problēmas);
3.      nu palabos tos faktus, precīzāk izteiksies citātos, bet manā varā jau ir pieņemt labojumus vai ne.

„Labi,” saku, „atsūtīšu. Bet esmu ierobežota laikā, raksts jānodod jau nedēļas beigās, tāpēc man jālūdz Jūs izskatīt to ļoti operatīvi.” Tajā brīdī man jau vienalga, ko šāds lūgums tikko intervētajam „čiekuram” nozīmē.

Uzrakstu es rakstu, aizsūtu, un nu sākas interesantākā daļa. Parasti e-pastā nosaku, cik ilgi varu viņa vai uzņēmuma PR cilvēka atbildi gaidīt. Visbiežāk tas ir līdz darba dienas beigām, kas parasti nozīmē 2 – 3 stundas. Ja man liekas, ka šie e-pastu vēl nav izlasījuši, aizsūtu sms ar tekstu „Rakstu nosutiju. Ludzu izskatit to pec iespejas atrak. N.” Pēc tam atliek vien gaidīt kā sīcim Ziemassvētkos vai jaunavai pirms kāzu nakts – kas nu būs? 

Saņemu e-pastu, attaisu pielikumu un ieslēdzu savu „Ētikas” pogu. Tā šķiro labojumus „jā, kļūdījos”, „nu labi, lai taču izsakās smukāk” un „nu tā gan man nav teikts”. Par prieku man un manai žurnālistu cunftei jāsaka, ka visbiežāk labojumi attiecas uz pirmo un otro kategoriju. Pirmā kategorija gan ir tā nepatīkamākā, bet no kļūdām mācās. Trešā savukārt tik bieži negadās gan, bet ja gadās, tad liek asinīm vārīties. Nesen man atsūtīja „izlabotu rakstu”, kur viena rindkopa ar piemēru no uzņēmuma dzīves bija izmesta ārā, bet tā vietā ielikts pavisam cits - „glancētāks” - piemērs. Zvanīju skaidroties un pretī saņēmu atbildi „Mums likās, ka Jūsu lasītājiem šis piemērs varētu būt interesantāks.” Manas asinis pārvērtās par lavu. Es sakopoju pēdējās taktiskuma un profesionalitātes drumslas un teicu: „Paldies, bet šo labojumu es pieņemt nevaru. Es neesmu to dzirdējusi, tāpēc par to neatbildu. Tomēr raksts ir mans, pie tā rakstīs manu vārdu, tāpēc tajā nevar būt kas tāds, ko neesmu rakstījusi pati.” 

Tā arī beigu beigās to svešo piemēru neieliku. Pieņēmu vien tos labojumus, kas precīzāk izteica jomas specifiku (tajā brīdī biju pateicīga, ka PR cilvēks palīdz iebraukt jomas lietā, bet lai ap to vietu arī apklusina savu traktoru un ļauj tālāk strādāt man).
Pēc šiem piedzīvojumiem tā vien vēlos apmierināt savu ziņkāri attiecībā uz jautājumu „cik bieži tā gadās citiem?” Pirmkārt, jautāju savām kursa biedrenēm Elīnai Gulbei un Ilzei Polei. Abas jau zināmu laiku raksta fīčerus - Elīna VETO Magazine, bet Ilze pašlaik CitādaPasaule.
 
Elīna stāsta, ka arī viņai visai bieži tiek lūgts atsūtīt rakstu. Situācijas ir dažādas. Dažkārt to lūdz neliela vietēja mēroga zvaigzne, kura iespējams vēlas izskatīties labāk, bet dažkārt pēc sarunas par sarežģītu jomu cilvēks vēlas precizēt, ja kaut kur ir pārteicies. „No vienas puses, it kā - kas tad man? Ja cilvēks tā teica, tad tā ir viņa atbildība. No otras puses, ja viņš vēlas apskatīt, tad lai skatās.”
Lūgumu atsūtīt rakstu saskaņošanai ir gadījies dzirdēt arī Ilzei. „Es domāju, ka tas ir pašam žurnālistam uzreiz jāpiedāvā, jo tad ir vienkāršāk. Ja cilvēks palabo, tad tu pilnīgi stulbas kļūdas neielaid, jo reizēm tu nointervē cilvēku un vari kaut ko nesaprast.”

Savukārt Latvijas Radio 1 raidījuma „Aktuālais temats” vadītājs, Latvijas Universitātes mācībspēks Kārlis Streips, uzskata, ka raksta sūtīšana saskaņošanai nozīmē, ka žurnālists netic pats sev, ka materiāls uzrakstīts pareizi. „Ja žurnālists ir pabeidzis universitāti, tad viņam nevajadzētu būt nepārliecinātam par sevi, jo universitātē iemāca to, kas viņam vajadzīgs, lai varētu strādāt profesijā jau no pirmās dienas. Šī patiesībā ir saruna, kas vajadzīga redakcijās. Pirmais, ko jaunam žurnālistam vajag darīt, ir iet pie redaktora un teikt – lūk, ir šāda prasība, ko mēs šeit šādā ziņā darām? Ja redaktors saka – mēs vienmēr atrādām materiālus cilvēkiem, par kuriem rakstām, - tad žurnālistam vajag teikt – bet man stāstīja, ka tā nevajag.” Ja rodas konfliktsituācija, K. Streips iesaka to risināt atkarībā no konkrētā gadījumā, bet kopumā viņš uzskata, ka žurnālistikai no šādas prakses ir jātiek vaļā.

Teorija viena, prakse, ko piekopj mani kursabiedri, – cita. Vērsos pēc praktiska padoma arī pie pētnieciskās žurnālistes Ingas Spriņģes. Viņa pastāstīja, ka šādu lūgumu dzird ne vien jauni, bet arī pieredzējuši žurnālisti. „Es parasti saku, ka savus rakstus neaprādu. Saskaņā ar preses likumu cilvēkam ir tiesības redzēt tiešos citātus, ko viņš ir teicis, tāpēc es sūtu tikai šos citātus.” Viņa stāsta, ka visbiežāk žurnālistiem šāds lūgums tiek izteikts tad, ja ir kāds lielāks materiāls, kur pamatā intervēts viens cilvēks. 

Piekrītu. Tādā gadījumā iespēja būt neprecīzam ir lielāka, turklāt arī pats intervējamais neprecīza raksta rezultātā var tapt par muļķi. Manuprāt, lai arī cik grūti to atzīt, žurnālisti ir palikuši slinkāki. Aizsūtīt rakstu un saņemt gatavus labojumus taču ir vienkāršāk, nekā pārbaudīt katru faktu, ko cilvēks teicis. Tad jau nav brīnums, kāpēc nākas dzirdēt par pērkamiem žurnālistiem un pasūtījuma rakstiem. Kur tad radīsies cieņa? Pati vēl esmu ceļa sākumā un par savu pirmo sasniegumu uzskatīšu drosmi pateikt “nē” lūgumam atrādīt rakstu un publikāciju, kur bez jebkādas atrādīšanas būšu precīza un radīšu cieņu un uzticību. Viss ir mūsu rokās!