Paldies, bet atsūtiet man pēc tam to rakstiņu!
Nika
Aleksejeva, LU žurnālistikas moduļa pēdējā kursa studente
![]() |
http://www.flickr.com/photos/62693815@N03/6277209256/ |
Cik bieži dzirdēta šī frāze? Mani patiešām interesē šis jautājums, jo pati
to dzirdu bieži vien, it īpaši pēc patīkamas un daiļrunīgas intervijas ar kāda
liela uzņēmuma šefu.
Tajā brīdī gribas viņam atbildēt ar vienu no Skype
emotikonām, kura sarauktām uzacīm griež acis augšup un pierakstīt klāt „Doh!
Vecīt, tev jau ir cilvēks, kuram maksā, lai viņš dabū medijos to, ko TU gribi.”
Ļoti kārdinošs teksts, tomēr iedomājos, ka
1. šis cilvēks ar mani nekad vairs nerunās (bet
žurnālistikā nekad nezini, kuru nāksies intervēt pēc 5 gadiem);
2. neesmu jau tik ausīga un attapīga, lai saprastu,
ko cilvēks domājis, sakot vienu vai otru (stulbi, ja izdevumam pēc tam
problēmas);
3. nu palabos tos faktus, precīzāk izteiksies
citātos, bet manā varā jau ir pieņemt labojumus vai ne.
„Labi,” saku, „atsūtīšu. Bet esmu ierobežota laikā, raksts jānodod jau
nedēļas beigās, tāpēc man jālūdz Jūs izskatīt to ļoti operatīvi.” Tajā brīdī
man jau vienalga, ko šāds lūgums tikko intervētajam „čiekuram” nozīmē.
Uzrakstu es rakstu, aizsūtu, un nu sākas interesantākā daļa. Parasti
e-pastā nosaku, cik ilgi varu viņa vai uzņēmuma PR cilvēka atbildi gaidīt.
Visbiežāk tas ir līdz darba dienas beigām, kas parasti nozīmē 2 – 3 stundas. Ja
man liekas, ka šie e-pastu vēl nav izlasījuši, aizsūtu sms ar tekstu „Rakstu
nosutiju. Ludzu izskatit to pec iespejas atrak. N.” Pēc tam atliek vien gaidīt
kā sīcim Ziemassvētkos vai jaunavai pirms kāzu nakts – kas nu būs?
Saņemu e-pastu, attaisu pielikumu un ieslēdzu savu „Ētikas” pogu. Tā šķiro
labojumus „jā, kļūdījos”, „nu labi, lai taču izsakās smukāk” un „nu tā gan man
nav teikts”. Par prieku man un manai žurnālistu cunftei jāsaka, ka visbiežāk
labojumi attiecas uz pirmo un otro kategoriju. Pirmā kategorija gan ir tā nepatīkamākā,
bet no kļūdām mācās. Trešā savukārt tik bieži negadās gan, bet ja gadās, tad
liek asinīm vārīties. Nesen man atsūtīja „izlabotu rakstu”, kur viena rindkopa
ar piemēru no uzņēmuma dzīves bija izmesta ārā, bet tā vietā ielikts pavisam
cits - „glancētāks” - piemērs. Zvanīju skaidroties un pretī saņēmu atbildi
„Mums likās, ka Jūsu lasītājiem šis piemērs varētu būt interesantāks.” Manas
asinis pārvērtās par lavu. Es sakopoju pēdējās taktiskuma un profesionalitātes
drumslas un teicu: „Paldies, bet šo labojumu es pieņemt nevaru. Es neesmu to
dzirdējusi, tāpēc par to neatbildu. Tomēr raksts ir mans, pie tā rakstīs manu
vārdu, tāpēc tajā nevar būt kas tāds, ko neesmu rakstījusi pati.”
Tā arī beigu beigās to svešo piemēru neieliku. Pieņēmu vien tos labojumus,
kas precīzāk izteica jomas specifiku (tajā brīdī biju pateicīga, ka PR cilvēks
palīdz iebraukt jomas lietā, bet lai ap to vietu arī apklusina savu traktoru un
ļauj tālāk strādāt man).
Pēc šiem piedzīvojumiem tā vien vēlos apmierināt savu ziņkāri attiecībā uz
jautājumu „cik bieži tā gadās citiem?” Pirmkārt, jautāju savām kursa biedrenēm
Elīnai Gulbei un Ilzei Polei. Abas jau zināmu laiku raksta fīčerus - Elīna VETO Magazine,
bet Ilze pašlaik CitādaPasaule.
Elīna stāsta, ka arī viņai visai bieži tiek lūgts atsūtīt rakstu.
Situācijas ir dažādas. Dažkārt to lūdz neliela vietēja mēroga zvaigzne, kura iespējams vēlas
izskatīties labāk, bet dažkārt pēc sarunas par sarežģītu jomu cilvēks vēlas
precizēt, ja kaut kur ir pārteicies. „No vienas puses, it kā - kas tad man? Ja
cilvēks tā teica, tad tā ir viņa atbildība. No otras puses, ja viņš vēlas
apskatīt, tad lai skatās.”
Lūgumu atsūtīt rakstu saskaņošanai ir gadījies dzirdēt arī Ilzei. „Es
domāju, ka tas ir pašam žurnālistam uzreiz jāpiedāvā, jo tad ir vienkāršāk. Ja
cilvēks palabo, tad tu pilnīgi stulbas kļūdas neielaid, jo reizēm tu nointervē
cilvēku un vari kaut ko nesaprast.”
Savukārt Latvijas Radio 1 raidījuma „Aktuālais temats” vadītājs, Latvijas
Universitātes mācībspēks Kārlis Streips, uzskata, ka raksta sūtīšana
saskaņošanai nozīmē, ka žurnālists netic pats sev, ka materiāls uzrakstīts
pareizi. „Ja žurnālists ir pabeidzis universitāti, tad viņam nevajadzētu būt
nepārliecinātam par sevi, jo universitātē iemāca to, kas viņam vajadzīgs, lai
varētu strādāt profesijā jau no pirmās dienas. Šī patiesībā ir saruna, kas
vajadzīga redakcijās. Pirmais, ko jaunam žurnālistam vajag darīt, ir iet pie
redaktora un teikt – lūk, ir šāda prasība, ko mēs šeit šādā ziņā darām? Ja
redaktors saka – mēs vienmēr atrādām materiālus cilvēkiem, par kuriem rakstām,
- tad žurnālistam vajag teikt – bet man stāstīja, ka tā nevajag.” Ja rodas
konfliktsituācija, K. Streips iesaka to risināt atkarībā no konkrētā gadījumā,
bet kopumā viņš uzskata, ka žurnālistikai no šādas prakses ir jātiek vaļā.
Teorija viena, prakse, ko piekopj mani kursabiedri, – cita. Vērsos pēc
praktiska padoma arī pie pētnieciskās žurnālistes Ingas Spriņģes. Viņa
pastāstīja, ka šādu lūgumu dzird ne vien jauni, bet arī pieredzējuši
žurnālisti. „Es parasti saku, ka savus rakstus neaprādu. Saskaņā ar preses
likumu cilvēkam ir tiesības redzēt tiešos citātus, ko viņš ir teicis, tāpēc es
sūtu tikai šos citātus.” Viņa stāsta, ka visbiežāk žurnālistiem šāds lūgums
tiek izteikts tad, ja ir kāds lielāks materiāls, kur pamatā intervēts viens
cilvēks.
Piekrītu. Tādā gadījumā iespēja būt neprecīzam ir lielāka, turklāt arī pats
intervējamais neprecīza raksta rezultātā var tapt par muļķi. Manuprāt, lai arī
cik grūti to atzīt, žurnālisti ir palikuši slinkāki. Aizsūtīt rakstu un saņemt
gatavus labojumus taču ir vienkāršāk, nekā pārbaudīt katru faktu, ko cilvēks
teicis. Tad jau nav brīnums, kāpēc nākas dzirdēt par pērkamiem žurnālistiem un
pasūtījuma rakstiem. Kur tad radīsies cieņa? Pati vēl esmu ceļa sākumā un par
savu pirmo sasniegumu uzskatīšu drosmi pateikt “nē” lūgumam atrādīt rakstu un
publikāciju, kur bez jebkādas atrādīšanas būšu precīza un radīšu cieņu un
uzticību. Viss ir mūsu rokās!