Ja žurnālists māk uzrakstīt par pesteļiem, viņš mācēs uzrakstīt par visu

LU žurnālistikas pēdējā kursa studente Ilze Pole par citādo praksi ”Citādā Pasaulē”

Avots: hammertap.com

„Sātan, atkāpies!”- tā vēsta mans pirmais raksts jaunajā prakses vietā. Diezgan baisi, ne? Bet nē, neesmu pārmetusies no LU SZF komunikačiem uz kādu mistisku sektu, kas to vien dara, kā dzen no tevis laukā velnus, dēmonus un citus mošķus. Ja ej praksē žurnālā ”Citādā Pasaule”, kur lielā cieņā ir astroloģija, ezotērika un misticisms, tad šāda tēma ir saprotama.

Tā vien šķiet, ka diezgan lielai sabiedrības daļai pret šādām tēmām ir skeptisks skatījums, nemaz nerunājot par žurnālistiem, kas darbojas citos tēmu lauciņos. Tomēr tiem, kas neko nezina par ”Citādo Pasauli” un varbūt ir iedomājušies, ka tās redakcija atrodas tumšā zīlēšanas salonā ar maģijas bumbām un svecēm katrā stūrī, varu teikt, ka viņi rūgti maldās. Patiesībā tas ir viens no ”Dienas Žurnāli” izdevumiem. Arī žurnālisti, kas darbojas ”Citādā Pasaulē”, mētājas no viena izdevuma pie otra- raksta gan ”Mūsmājām”, gan ”Veselībai”, gan arī citiem Dienas žurnāliem.

Kā es tur nokļuvu? Jau ilgāku laiku manī valdīja nemiers un neskaidrība par tālākajiem dzīves plāniem. Sapratu, smeļoties pieredzi žurnālā ”Kapitāls”, ka man nepatīk rakstīt par uzņēmējdarbību un ekonomiku. Politikas tēmās es sevi arī neredzēju. Ko darīt? Jāizmēģina kaut kas radikāli pretējs. Tā kā man jau no bērnības ir interesējušas mistiskas lietas, ko nevar izskaidrot, tad izdomāju izmēģināt savus spēkus ”Citādā Pasaulē”. Žurnāla galvenā redaktore Kristīne Alberte mani pieņēma savā draudzīgajā darba kolektīvā, un man uzreiz likās, ka beidzot esmu izdarījusi pareizo izvēli.

Jutos kā mazs bērns konfekšu veikalā - gribējās grābt visu pēc kārtas. Uzdevumi bija visdažādākie. Es devos līdzi profesionālajiem žurnālistiem (tā gribētos viņus saukt) gan uz intervijām ar zīlniekiem, dziedniekiem, jogas speciālistiem, gan braucu apskatīt svētvietas Bauskā. Prakse šāda veida žurnālā sniedz iespēju izmēģināt lietas, par kurām, iespējams, pati nemaz nebūtu iedomājusies. Piemēram, nekad nebūtu riskējusi doties pie zīlnieces un maksāt, lai viņa ar kārtīm man izzīlē nākotni. Tas šķita muļķīgi. Bet ja par to nav jāmaksā, tad kādēļ ne?

Protams, tā bija tik tāda medus maize. Bez grūtībām žurnālistikā neiztikt- kas par atklājumu! Redaktore man uzdeva veidot divus rakstus – viens par eksorcismu (velna izdzīšana red.), otrs par veco mantu enerģiju, kur pirmo veidoju kopā ar ”Sestdienas” žurnālistu Ģirtu Kasparānu, bet otru ar ”Veselības” redaktores vietnieci Lauru Ikaunieci.

Sāksim ar velnu izdzīšanu. Mēdz teikt, ka velns nav tik melns, kā to mālē. Bet ja jūties apsēsts, tad jau bez eksorcista palīdzības neiztikt. Vai varbūt laiks paciemoties Tvaika ielā? Tēma no diviem punktiem skatāma- dziednieki, mācītāji, kas tic nelabā spējai apsēst cilvēku un psihiatri, tradicionālās medicīnas pārstāvji, kas eksorcismu uzskata par šarlatānismu. Ar šīm abām pusēm man bija jārunā. No sākuma likās- kas tad tur grūts? Ja šķiet, ka sarežģīti ir dabūt interviju ar kādu skandalozu politiķi, tad patiesībā šo var likt vienā maisā. Psihiatrs, kuram zvanīju, nometa klausuli. Mācītājs atteicās sniegt viedokli, jo ”Citādā Pasaule” veicina to, kādēļ eksorcisms vispār ir vajadzīgs. Dažbrīd gribējās kliegt: „Velns parāvis!”, lai arī, cik ironiski tas neizklausītos. Tomēr redaktore iemācīja, ka uz tādām atbildēm, jābliež pretī - „Nu tad jums ir lieliska iespēja sniegt pretēju viedokli!”. To paturēju prātā.

Labi, ka viena dziedniece, kura nodarbojas ar nelabā izdzīšanu jau 20 gadus, gari un plaši klāstīja savu pieredzi. Tomēr, kad biju viņu nointervējusi un pusotru stundu noklausījusies, ka visus metālistus ir apsēduši dēmoni un arī caur televīziju mēs varam būt nolādēti, redakcijā uzzināju, ka viņa ir to cilvēku sarakstā, kurus nedrīkst intervēt. Man jau likās, ka būs par traku.

Otra raksta grūtības arī slēpās cilvēku skeptiskajā attieksmē pret raksta tēmu. Visvairāk to varēju izjust, staigājot pa antikvariātiem, kur man lauzītā latviešu valodā vai arī krieviski atbildēja: „Kāda enerģija?! Nekādas enerģijas nav!” Protams, es saprotu, ka lielākai daļai tas vienkārši ir bizness, tāpēc nav ko cerēt uz izsmeļošām atbildēm. Patīkamāk bija intervēt Nacionālā teātra aktierus – Mārci Maņjakovu, Māru Zemdegu un Edmundu Freibergu. Tās bija sarunas ar to burvīgo labas intervijas pēcgaršas sajūtu, kad liekas: „Jā, man patīk tas, ko es daru!”.

Varu simtprocentīgi teikt, ka šī bija mana pareizā prakses izvēle, lai arī visai bieži par manu izvēli cilvēku sejās iezagās viegls smīns. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri domā, ka tikai rakstot par politiku, ekonomiku, tu vari būt labs žurnālists. Ja tev riebjas tādas tēmas, tad kāpēc mocīties? Esi labs tur, kur tev patīk un sanāk. Kā mana redaktore teica: „Ja žurnālists māk uzrakstīt par pesteļiem, viņš mācēs uzrakstīt par visu!”