Ja žurnālists māk uzrakstīt par pesteļiem, viņš mācēs uzrakstīt par visu
LU žurnālistikas pēdējā kursa
studente Ilze Pole par citādo praksi ”Citādā Pasaulē”
![]() |
Avots: hammertap.com |
Tā vien šķiet, ka diezgan lielai sabiedrības daļai pret šādām tēmām ir
skeptisks skatījums, nemaz nerunājot par žurnālistiem, kas darbojas citos tēmu
lauciņos. Tomēr tiem, kas neko nezina par ”Citādo Pasauli” un varbūt ir
iedomājušies, ka tās redakcija atrodas tumšā zīlēšanas salonā ar maģijas bumbām
un svecēm katrā stūrī, varu teikt, ka viņi rūgti maldās. Patiesībā tas ir viens
no ”Dienas Žurnāli” izdevumiem. Arī žurnālisti, kas darbojas ”Citādā Pasaulē”,
mētājas no viena izdevuma pie otra- raksta gan ”Mūsmājām”, gan ”Veselībai”, gan
arī citiem Dienas žurnāliem.
Kā es tur nokļuvu? Jau ilgāku laiku manī valdīja nemiers un neskaidrība
par tālākajiem dzīves plāniem. Sapratu, smeļoties pieredzi žurnālā ”Kapitāls”, ka
man nepatīk rakstīt par uzņēmējdarbību un ekonomiku. Politikas tēmās es sevi
arī neredzēju. Ko darīt? Jāizmēģina kaut kas radikāli pretējs. Tā kā man jau no
bērnības ir interesējušas mistiskas lietas, ko nevar izskaidrot, tad izdomāju
izmēģināt savus spēkus ”Citādā Pasaulē”. Žurnāla galvenā redaktore Kristīne
Alberte mani pieņēma savā draudzīgajā darba kolektīvā, un man uzreiz likās, ka
beidzot esmu izdarījusi pareizo izvēli.
Jutos kā mazs bērns konfekšu veikalā - gribējās grābt visu pēc kārtas.
Uzdevumi bija visdažādākie. Es devos līdzi profesionālajiem žurnālistiem (tā
gribētos viņus saukt) gan uz intervijām ar zīlniekiem, dziedniekiem, jogas
speciālistiem, gan braucu apskatīt svētvietas Bauskā. Prakse šāda veida žurnālā
sniedz iespēju izmēģināt lietas, par kurām, iespējams, pati nemaz nebūtu
iedomājusies. Piemēram, nekad nebūtu riskējusi doties pie zīlnieces un maksāt,
lai viņa ar kārtīm man izzīlē nākotni. Tas šķita muļķīgi. Bet ja par to nav
jāmaksā, tad kādēļ ne?
Protams, tā bija tik tāda medus maize. Bez grūtībām žurnālistikā
neiztikt- kas par atklājumu! Redaktore man uzdeva veidot divus rakstus – viens
par eksorcismu (velna izdzīšana red.), otrs par veco mantu enerģiju, kur pirmo
veidoju kopā ar ”Sestdienas” žurnālistu Ģirtu Kasparānu, bet otru ar
”Veselības” redaktores vietnieci Lauru Ikaunieci.
Sāksim ar velnu izdzīšanu. Mēdz teikt, ka velns nav tik melns, kā to
mālē. Bet ja jūties apsēsts, tad jau bez eksorcista palīdzības neiztikt. Vai
varbūt laiks paciemoties Tvaika ielā? Tēma no diviem punktiem skatāma-
dziednieki, mācītāji, kas tic nelabā spējai apsēst cilvēku un psihiatri,
tradicionālās medicīnas pārstāvji, kas eksorcismu uzskata par šarlatānismu. Ar
šīm abām pusēm man bija jārunā. No sākuma likās- kas tad tur grūts? Ja šķiet,
ka sarežģīti ir dabūt interviju ar kādu skandalozu politiķi, tad patiesībā šo
var likt vienā maisā. Psihiatrs, kuram zvanīju, nometa klausuli. Mācītājs
atteicās sniegt viedokli, jo ”Citādā Pasaule” veicina to, kādēļ eksorcisms
vispār ir vajadzīgs. Dažbrīd gribējās kliegt: „Velns parāvis!”, lai arī, cik
ironiski tas neizklausītos. Tomēr redaktore iemācīja, ka uz tādām atbildēm,
jābliež pretī - „Nu tad jums ir lieliska iespēja sniegt pretēju viedokli!”. To
paturēju prātā.
Labi, ka viena dziedniece, kura nodarbojas ar nelabā izdzīšanu jau 20
gadus, gari un plaši klāstīja savu pieredzi. Tomēr, kad biju viņu nointervējusi
un pusotru stundu noklausījusies, ka visus metālistus ir apsēduši dēmoni un arī
caur televīziju mēs varam būt nolādēti, redakcijā uzzināju, ka viņa ir to
cilvēku sarakstā, kurus nedrīkst intervēt. Man jau likās, ka būs par traku.
Otra raksta grūtības arī slēpās cilvēku skeptiskajā attieksmē pret
raksta tēmu. Visvairāk to varēju izjust, staigājot pa antikvariātiem, kur man
lauzītā latviešu valodā vai arī krieviski atbildēja: „Kāda enerģija?! Nekādas
enerģijas nav!” Protams, es saprotu, ka lielākai daļai tas vienkārši ir
bizness, tāpēc nav ko cerēt uz izsmeļošām atbildēm. Patīkamāk bija intervēt
Nacionālā teātra aktierus – Mārci Maņjakovu, Māru Zemdegu un Edmundu Freibergu.
Tās bija sarunas ar to burvīgo labas intervijas pēcgaršas sajūtu, kad liekas:
„Jā, man patīk tas, ko es daru!”.
Varu simtprocentīgi teikt, ka šī bija mana pareizā prakses izvēle, lai
arī visai bieži par manu izvēli cilvēku sejās iezagās viegls smīns. Es neesmu
no tiem cilvēkiem, kuri domā, ka tikai rakstot par politiku, ekonomiku, tu vari
būt labs žurnālists. Ja tev riebjas tādas tēmas, tad kāpēc mocīties? Esi labs
tur, kur tev patīk un sanāk. Kā mana redaktore teica: „Ja žurnālists māk
uzrakstīt par pesteļiem, viņš mācēs uzrakstīt par visu!”