Žurnālisti, kāpēc jūs to darāt?

12:36 FEJS Latvija 0 RAKSTA


Viktors Smirnovs, LU topošais žurnālists

Avots: tara-grimes.blogspot.com
Jautājums virsrakstā nav retorisks. Tas pat nav filosofisks. Šoreiz es gribu parunāt par žurnālistu motivāciju – kāpēc cilvēki izvēlās tieši šo profesiju? Man te pa rokai ir maģisks runājošs akmens, kurš man palīdz ar uzvedinošiem jautājumiem. Tātad, apskatīsim versijas, ko mums ir sagatavojis mans akmens.


“Žurnālistiem labi maksā, kaut ko nedaudz uzraksti un dzīvo cepuri kuldams!”

Par šo pat būtu lieki diskutēt. Pasmējāmies un pietiek, dodamies tālāk.

“Žurnālists – tas skan cēli! Žurnālistus ciena sabiedrībā un ir vērts nodarboties ar žurnālistiku kaut vai prestiža dēļ.”

Interesanta versija, taču maģiskajam akmenim trūkst saskarsmes ar sabiedrību. Tas noskaņojums, ko ikdienā var just, ir diezgan noraidošs pret žurnālistiem. Netrūkst cilvēku, kuriem šķiet, ka žurnālisti tikai sagroza informāciju, nodarbojas ar ļaunprātīgu rāmēšanu, savukārt žurnālistikas studenti tādi plānā galdiņa urbēji vien esot. Reiz dzirdēju kāda vecāka kunga vārdus: ”Rūpnīcas stāv, vieni vienīgi žurnālisti valstī. Būtu labāk strādājuši!”. Protams, ir žurnālisti ar labu reputāciju, taču par vispārīgu žurnālista tēlu (žurnālistikas diskursu sabiedrībā) varētu diskutēt gari un plaši.

“Labi, tad vismaz tas ir viegls un drošs darbs. Kas slikts var notikt? Pirkstu salauzīsi drukājot? Ha!”

Tepat FEJĀ nesen tika publicēts materiāls par žurnālistu mirstību. Neliels citāts: ”Vien pagājušā gada laikā vairāk nekā 40 žurnālisti ir tikuši nogalināti.” Jūs esat dzirdējuši, ka tiktu nogalināti, piemēram, 40 pavāri? Vai sētnieki? Autobusu vadītāji? Protams, visādi notiek, taču žurnālistika nav tas drošākais lauciņš. Te var runāt gan par reāliem draudiem dzīvībai, gan par iespējamo politisko spiedienu, par to, kā ikdienā tiek pakļauts riskam arī žurnālista labais vārds. Risku šajā darbā netrūkst.

“Aj, tad es nezinu, liec mani mierā, esmu tikai akmens.”

Paldies maģiskajam akmenim, bez tā noteikti būtu grūtāk tikt skaidrībā, taču jautājums paliek atklāts – kāpēc nodarboties ar žurnālistiku?
Vislabāk es pazīstu sevi, tāpēc jāsāk laikam ar to, kāpēc es sāku studēt LU SZF. Atgriezīsimies tālajā 2011. gada pavasarī. Toreiz es mācījos LU HZF Āzijas studijās, loloju ilūzijas par to, ka būšu tulks. Ar laiku es sapratu, ka tas nav tas, ko es vēlos. Eksmatrikulējos. Līdz nākamajam semestrim bija aptuveni pusgads, ko darīt? Iet uz ģeogrāfiem? Braukt uz Turciju ražot kedas? Pieteikties brīvprātīgajā darbā Āfrikā? Es biju pazudis. Tad kādu dienu man radās iespēja piestrādāt kādā avīzē par korespondentu. Staigāju pa preses konferencēm, rakstīju par to, ko tur dzirdēju un tad notika TAS. Uz kārtējo tikšanos ar kaut kādiem cilvēkiem es ierados nedaudz ātrāk, nekā paredzēts. Man bija stunda laika, spīdēja saule, vasara bija sākusies. Tas bija klusais centrs, darīt īsti nebija ko, aizgāju dzert kafiju. Tā nu es tur sēž saulītē ar kafijas krūzi, skaista viesmīle nes man cukuru.. Es teicu sev toreiz: ”Jap! Tā, lūk, ir dzīve.”
Protams, es saprotu, ka tā nav žurnālista darba kvintesence, taču te parādās tā žurnālista darba specifika, kas uzrunā tieši mani – iespēja pašam plānot savu ikdienu. Mani iedzen klusās šausmās ideja, ka pastāv darba vietas, kur cilvēks atnāk 9 no rīta un iet prom tieši 17:00. Katru dienu no deviņiem līdz pieciem, nav svarīgi, cik ir izdarīts, nav svarīgi, cik vēl jāizdara – katru dienu no deviņiem līdz pieciem. Nekā interesanta.
Vēl pāris iemesli, kāpēc cilvēki izvēlās šo profesiju, varētu skanēt šādi: “Jo var uzzināt daudz ko jaunu!” un “Jo es vēlos būt sabiedrības watchdog, vēlos turēt roku uz demokrātijas pulsa!”.
Tādas ir manas pārdomas, bet ko par to saka citi?

Kārlis Streips: ”Es kļuvu par žurnālistu tāpēc, ka es sāku studēt tieslietas un sapratu, ka mani tas neinteresē, tad pievērsos žurnālistikai. Es kļuvu par televīzijas žurnālistu tāpēc, ka tajā dienā, kad es pirmo reizi iegāju savā universitātē, dežūrēja televīzijas profesors, kurš paņēma mani pie rociņas un aizveda uz televīzijas studiju. Bet es neesmu nekad to nožēlojis, jo žurnālistikā pats labākais ir tas, ka katru dienu ir kaut kas cits. Katru dienu žurnālists intervē kādu citu, raksta par kaut ko citu, runā par kaut ko citu. Es ne mirkli neesmu nožēlojis, ka kļuvu par žurnālistu.”

Andra Čudare (LU SZF žurnālistikas studente):”Žurnālistiku studēju, jo neko citu neprotu - muļķīgi skan, bet tas ir tas, kas man patīk un kur sevi redzu nākotnē. Es nevarētu specializēties vienā jomā, bet žurnālistika apvieno visas tēmas - tā ir iespēja katru dienu rakstīt par ko citu, tādējādi paplašinot savu redzesloku pavisam negaidītos veidos un virzienos.”

Dmitrijs Marts (“Вести Сегодня“):”Nav tā, ka žurnālistika būtu nepateicīgs darbs. Jā, var runāt par pārāk zemajiem honorāriem, bet jārēķinās ar krīzi. “Treknajos gados” es saņēmu divreiz vairāk, sanāca arī pabūt dažādās valstīs, pat Austrālijā. Tagad es strādāju divos izdevumos - “Вести Сегодня” un ”7 секретов ”, tātad arī saņemu vairāk, ar žurnālista darbu var pelnīt. Viens no iemesliem, kāpēc nenodarboties ar žurnālistiku – tas ir ļoti smags darbs jaunajiem žurnālistiem. Katrs raksts ir vispirms jāsaraksta, tad jānoslīpē, jātiek vaļā no kļūdām. Ir svarīgi arī neko nesagrozīt, darbs ir ļoti atbildīgs. Pietam, pasākumi, kas jāatspoguļo, notiek visu laiku. Kamēr cits brīvdienās atpūšas, es rakstu. Kamēr tauta guļ, es sastādu atskaiti par vakardienas notikumiem. Gadās arī kaut kas īpaši steidzams.
Bet tomēr tas viss ir tā vērts. Ja paskatāmies uz bezdarba līmeni Latvijā, tad jāsaka “labāk zīle rokā, nekā mednis kokā”. Jāpiebilst, ka žurnālista darbs ļoti palīdz visu laiku būt informētam par visu. Vēl žurnālista darbā var iegūt virkni ar vērtīgiem kontaktiem. Teiksim, vakar es tikos ar dzīvo leģendu Raimondu Paulu. Cik daudziem citu profesiju pārstāvjiem ir iespēja tikties ar Paulu? Katrā gadījumā, vecumdienās būs, ko atcerēties. Varētu pat veselu grāmatu sarakstīt!”