Žurnālista darbs – kontrolēt, nevis informēt
![]() |
Media attacked by smbatyan. http://www.youthmedia.eu/media/83721-media-attacked CC BY-NC-ND 3.0 |
Sveiki! Mans vārds ir Viktors, esmu vēl pavisam zaļš LU SZF pirmkursnieks. Studēju komunikācijas zinātni, pirmā sesija veiksmīgi nokārtota, tagad ir laiks kārtējām pārdomām.
Nevienam nav noslēpums, ka Latvijā
dzīvo viscītīgākie studenti, tāpēc es, protams, aizdomājos par savu akadēmisko
nākotni. 2. kursā, kurš vairs nepavisam nav aiz kalniem. Ir jāizvēlas, ko tieši
apgūt tālāk, un es pagaidām visvairāk sliecos tieši uz žurnālistikas
moduli. Bet kāds tad īsti ir žurnālista darbs?
No sākuma mums derētu noskaidrot, vai man maz ir kāda
izpratne par žurnālistiku. Kas ir žurnālists? Kāpēc žurnālistika vispār ir
vajadzīga? Lai atbildētu uz šiem un citiem jautājumiem, ir jātiek skaidrībā ar
žurnālistikas funkcijām. Visvienkāršākais un loģiskākais šķiet šāds dalījums
funkcijās: informatīvā, komentējošā, uzraugošā un saistošā. Proti, žurnālista
uzdevumi ir sniegt sabiedrībai nozīmīgu informāciju, komentēt un analizēt
valstī notiekošo, uzraudzīt varas iestāžu darbību, kā arī kalpot par
komunikācijas tiltu starp dažādām institūcijām un sabiedrību.
Ikdienā katrs no mums noteikti ir dzirdējis sūdzības par to,
ka žurnālisti atspoguļo tikai negatīvo, jo šādas ziņas varot labāk pārdot un
žurnālistika esot viena vienīga komercija. Bet varbūt citādāk nevar? Mana
hipotēze ir šāda: žurnālistikas augstākā sūtība ir nepieļaut varas iestāžu
prettiesisku vai amorālu darbību. Nevis informēt
sabiedrību par šādu darbību, bet gan tieši kontrolēt, izmantojot bailes kā
manipulācijas instrumentu. Negatīvo ziņu daudzums ir nepieciešams, lai parādītu
visiem potenciālajiem ļaundariem, ka vajadzības gadījumā par viņu grēkiem zinās
katrā sētā.
“Nu jā, nu jā, žurnālisti sanāk bruņinieki baltos zirgos,
protams!” varētu pārmest kāds dzīvē vīlies lasītājs. Nē, neko tādu es noteikti
neimplicētu. Žurnālisti ir ļaunie bruņinieki uz vismelnākajiem zirgiem. Kāpēc?
Ļoti vienkārši – augstāk aprakstītā teorija nedarbojas praksē. Tā darbotos, ja
sazvērestības teoriju dievi būtu manā pusē, taču tā nav. Nepastāv vienota organizācija,
kas slepenībā kontrolē visas pasaules žurnālistus, taču pastāv daudzas sīkas
frakcijas, kuru pakļautībā ir nelieli žurnālistu grupējumi. Nelieli uz pasaules
fona, protams.
Šie politiskie spēki žurnālistiku izmanto tieši kā
izklāstīts otrajā rindkopā, tikai ar vienu atšķirību – tas tiek darīts nevis,
lai apkarotu amorālu vai prettiesisku rīcību, bet gan, lai novērstu jebkādu sev
nevēlamu cilvēku darbību. Žurnālistika ir savtīgu, nevis cēlu mērķu skavās, un
tās galvenā funkcija ir iebiedēšana, nevis informēšana. Par kādu informēšanu
vispār var būt runa, kamēr pastāv tādi veidojumi kā “Lemberga Atkarīgā Avīze”?
Pietam, ne tikai pastāv, bet arī jūtas kā zivs ūdenī – abonentu netrūkst,
pensionāres sajūsmā ģībst. Bet tas ir saprotams. Kāpēc nodarboties ar kaut kādu
sabiedrisko procesu kvalitātes kontroli, ja var vienkārši pelnīt naudu un
vairot atsevišķu cilvēku ietekmi?