Žurnālista darbs – kontrolēt, nevis informēt

Media attacked by smbatyan. http://www.youthmedia.eu/media/83721-media-attacked CC BY-NC-ND 3.0

      Nevienam nav noslēpums, ka Latvijā dzīvo viscītīgākie studenti, tāpēc es, protams, aizdomājos par savu akadēmisko nākotni. 2. kursā, kurš vairs nepavisam nav aiz kalniem. Ir jāizvēlas, ko tieši apgūt tālāk, un es pagaidām visvairāk sliecos tieši uz žurnālistikas moduli. Bet kāds tad īsti ir žurnālista darbs?

No sākuma mums derētu noskaidrot, vai man maz ir kāda izpratne par žurnālistiku. Kas ir žurnālists? Kāpēc žurnālistika vispār ir vajadzīga? Lai atbildētu uz šiem un citiem jautājumiem, ir jātiek skaidrībā ar žurnālistikas funkcijām. Visvienkāršākais un loģiskākais šķiet šāds dalījums funkcijās: informatīvā, komentējošā, uzraugošā un saistošā. Proti, žurnālista uzdevumi ir sniegt sabiedrībai nozīmīgu informāciju, komentēt un analizēt valstī notiekošo, uzraudzīt varas iestāžu darbību, kā arī kalpot par komunikācijas tiltu starp dažādām institūcijām un sabiedrību.

Ikdienā katrs no mums noteikti ir dzirdējis sūdzības par to, ka žurnālisti atspoguļo tikai negatīvo, jo šādas ziņas varot labāk pārdot un žurnālistika esot viena vienīga komercija. Bet varbūt citādāk nevar? Mana hipotēze ir šāda: žurnālistikas augstākā sūtība ir nepieļaut varas iestāžu prettiesisku vai amorālu darbību. Nevis informēt sabiedrību par šādu darbību, bet gan tieši kontrolēt, izmantojot bailes kā manipulācijas instrumentu. Negatīvo ziņu daudzums ir nepieciešams, lai parādītu visiem potenciālajiem ļaundariem, ka vajadzības gadījumā par viņu grēkiem zinās katrā sētā.

“Nu jā, nu jā, žurnālisti sanāk bruņinieki baltos zirgos, protams!” varētu pārmest kāds dzīvē vīlies lasītājs. Nē, neko tādu es noteikti neimplicētu. Žurnālisti ir ļaunie bruņinieki uz vismelnākajiem zirgiem. Kāpēc? Ļoti vienkārši – augstāk aprakstītā teorija nedarbojas praksē. Tā darbotos, ja sazvērestības teoriju dievi būtu manā pusē, taču tā nav. Nepastāv vienota organizācija, kas slepenībā kontrolē visas pasaules žurnālistus, taču pastāv daudzas sīkas frakcijas, kuru pakļautībā ir nelieli žurnālistu grupējumi. Nelieli uz pasaules fona, protams.

Šie politiskie spēki žurnālistiku izmanto tieši kā izklāstīts otrajā rindkopā, tikai ar vienu atšķirību – tas tiek darīts nevis, lai apkarotu amorālu vai prettiesisku rīcību, bet gan, lai novērstu jebkādu sev nevēlamu cilvēku darbību. Žurnālistika ir savtīgu, nevis cēlu mērķu skavās, un tās galvenā funkcija ir iebiedēšana, nevis informēšana. Par kādu informēšanu vispār var būt runa, kamēr pastāv tādi veidojumi kā “Lemberga Atkarīgā Avīze”? Pietam, ne tikai pastāv, bet arī jūtas kā zivs ūdenī – abonentu netrūkst, pensionāres sajūsmā ģībst. Bet tas ir saprotams. Kāpēc nodarboties ar kaut kādu sabiedrisko procesu kvalitātes kontroli, ja var vienkārši pelnīt naudu un vairot atsevišķu cilvēku ietekmi?