Seši ieteikumi jaunajiem starptautiskajiem korespondentiem

12:13 FEJS Latvija 0 RAKSTA

Jebkura žurnālista profesionālais sapnis ir veidot reportāžas no kādas eksotiskas, bet tajā pašā laikā bīstamas, valsts. Starptautiskās žurnālistikas students Edgars Skvariks par "nemieru pārņemtajām valstīm" un padomiem.


Mana pirmā lielā pieredze ar šāda veida žurnālistiku sākās diezgan negaidīti. Eiropas Žurnālistu Centrs (European Journalism Centre, EJC) mani, un 12 citus Eiropas un Amerikas žurnālistus, uzaicināja uz nedēļu ilgu „reporting trip” Kenijā (reportāžas pieejamas sabiedriskās politikas portālā Politika.lv)

Jāpiebilst, ka tolaik mūsu Ārlietu Ministrija joprojām bija norādījusi, ka šo valsti apmeklēt nav vēlams, jo pēc 2007.2008. gada pēc-vēlēšanu asiņainajiem nemieriem valsts joprojām "neesot" atkopusies. Tiesa, cilvēku ar ieročiem bija daudz. Un jā, tika mērķēts arī uz mani. Bet tas gan bija manas vainas dēļ - vēlējos fotogrāfēt ēkas, kuras nedrīkst.

Lai vai kā, reportāžu tēma bija skaidra, arī sirdij diezgan tuva, tādēļ man pat nebija nojausma, ka ir nepieciešama vismaz minimālākā sagatavotība. Un te nu es pieļāvu savu pirmo kļūdu.

Tieši tādēļ esmu nolēmis padalīties ar sešiem (šeit var strīdēties - varēja vairāk, mazāk, savādāk) saviem novērojumiem/pieredzi/sazin-vēl-kā-to-lai-sauc. Pilnīgi iespējams, ka kaut kas no šī visa šķitīs pašsaprotams, bet ticiet man, tieši pašsaprotamās lietas bieži vien var glābt žurnālista stāstu.

     Komunikācija: Žurnālistam nav tikai jāuzklausa stāsti, jābalansē starp vienu viedokli, otru un trešo. Nozīmīga prasme ir uzdot jautājumus, uzsākt sarunu ar svešinieku. Pilnīgi saprotama lieta, kad esi 1:1 ar intervējamo personu. Bet par to nedrīkst aizmirst arī ikdienā.
No Kenijas galvaspilsētas Nairobi man vajadzēja tikt uz Kisumu apgabalu, kas atrodas tieši pie Viktorijas ezera. Braukt pāri visai Kenijai nav saprātīga izvēle, tādēļ nolēmām, ka ir jālido. Pats lidojums ilgst mazāku laika sprīdi, nekā iziešana caur drošības kontrolei. Kad pēc pāris dienām Kisumu apgabals bija apbraukāts krustām šķērsām, pienāca diena, kad vajadzēja atgriezties Nairobi. Lidostā bijām ieradušies mazliet par agru, drošības kontrole izieta un somas nodotas, atlika vien gaidīt iekāpšanu. Lai īsinātu laiku ar pāris kolēģiem nolēmām uzsmēķēt. Smēķētāji parasti turas vienā grupā, tādēļ pie mums pienāca kāds uzvalkā ģērbts vīrietis. Īsinājām laiku, stāstot par savu uzdevumu Kenijā, bet atvadoties viņš rokasspiediena vietā mums iedeva savu vizītkarti. Tā teikt: „Ja ir kas nepieciešams, dodiet ziņu.” Lieki teikt, ka tas tiešām noderēja. Divdesmit minūtes mēs bijām sarunājušies ar vienu no Kenijas ministriem.

Dati: Esot uzdevumā, kura laikā dienā var nākties apmeklēt vairākas organizācijas, slimnīcas, skolas, ministrijas, nav fiziski iespējams nodrošināt iegūto datu saglabāšanu. Lai arī klēpjdatoru darbības laiks ir krietni ilgāks, kā tas bija kaut pāris gadus atpakaļ, tehnika mēdz pievilt. Turklāt apgabalos, kuros karstums ir liels, bet elektrība nav pieejama, nemaz nerunājot par internetu, tehnika sāk streiktot un ir nepieciešams backup.
Tādos gadījumos noder tā sauktais „Cloud Storage”. Ja pastāv nopietnas bažas, ka dati var pazust, vai pat tikt atņemti, tas var lieti noderēt. Izmantojot visiem zināmo Dropbox (ir desmitiem līdzīgu platformu), datu ievade neaizņem īpaši daudz laika. Tas ir arī nozīmīgs faktors, jo apgabalos, kuros nav stabila interneta pieslēguma, katrs mazākais pārrāvums var nozīmēt laika zaudēšanu. Vēl viens izcils labums šādas platformas izmantošanai ir piekļuve un aizsardzība. Pat ja datu saglabāšanas ierīce tiek bojāta vai pazaudēta, dati joprojām būs pieejami internetā. Neesmu gan pētījis kā ir ar citiem servisiem, bet Dropbox ir iespējams uzstādīt datu dzēšanu, ja parole ir nepareizi ievadīta desmit reižu. Tas gan ne vienmēr var būt būtiski, bet noder.

Tulks vai palīgs: Ja dosies uz apgabalu, kuru ne visai labi pārzini, ir noderīgi uzmeklēt kādu palīgu. Ideālākajā variantā tas ir cilvēks, kurš saprot reģiona kultūru, sociālo stāvokli un salīdzinoši brīvi pārvalda kādu no tavām zināmajām valodām.
Reizē, kad man nācās apmeklēt kādu no ar Rietumu palīdzības organizācijas uzceltajām slimnīcām, pēc oficiālā apmeklējuma radās nepieciešamība sazināties ar slimnīcas apmeklētājiem. Lai uzzinātu, kāds ir viņu viedoklis. Diemžēl es nepārvaldu vienu no oficiālajām Kenijas valodām – Swahili – bet slimnīcas apmeklētāji neprata angļu. Tomēr man paveicās. Poliete, kura jau vairākus gadus dzīvo tajā apgabalā prata swahili, palīdzēja atklāt kas slēpjas aiz „jaunuzceltās, modernās slimnīcas.” Pacientiem ir jāgaida 4h rindā. Un tas pavērsa stāstam pavisam citu virzienu.

Pilnīga sapratne par tēmu: Var gadīties, ka uzdotā tēma ir skaidra. Jautājumu nav, visu saproti. Bet intervējot kādu cilvēku pēkšņi uzduries uz tēmas, kurai apakšā varētu slēpties kas interesants, bet... īsti nevar saprast kas.
Apciemojot kādu skolu Āfrikā, skolas direktore ar lielu prieku stāstīja, ka beidzot skolēniem ir pieejami datori. Un kolēģis pēkšņi blakus uzdeva pāris trāpīgus jautājumus – vai ir kāds, kas var apmācīt bērnus ar tiem rīkoties? Vai ir pieejams internets? Vai datori atrodas drošībā? Vai bērniem vispār ir pieeja tiem? Atklājās, ka datori skolai ir jau gandrīz gadu, bet nav neviena, kas varētu iemācīt bērniem ar tiem rīkoties. Datori ir apklāti ar segām un ieslēgti lielā telpā ar dzelzs restēm. Un šeit ir vieta obligātajam retoriskajam jautājumam – tā tiek tērēta nauda izglītībai?

Intervējamie: Lai arī zini ar ko runāsi, kādu personu intervēsi, ja ir iespēja, papēti – kas viņš tāds ir par putnu.
Reiz apmeklēju vienu no lielākajiem tehnoloģiju habiem (hub) Āfrikas austrumu krastā. Intervijas, daudz fotografēšanas, small talk etc. Visu telpu izrāda vīrs vārdā Erik Hersman. Nav ne jausmas kas viņš ir, ko dara un ko ēd. Kad atgriezos viesnīcā - ar nožēlu nācās uzzināt, ka viņš ir piedalījies TED lekcijās, ir izstrādājis nozīmīgas platformas žurnālistiem (kuras izmanto piem. Al-Jazeera) un man viņam noteikti bija  jāuzdod kāds jautājums. Izlietu ūdeni nesasmelsi – pat ja nosūti e-pastu, savu intervijas brīdi esi nokavējis.

Ziņkārība: Ziņkārība mūsu tautā īpaši netiek cildināta. Bet arī tas noder.
Kāda no organizācijām, kura stāstīja savus veiksmes stāstus un piebilda sadarbības partnerus, iespējams, pāršāva mazliet pār strīpu. Ja neseko līdzi visam kas tika uzskaitīts, ir OK. Bet kad ziņkārības vadīts papētīju tālāk, atklājās, ka pieminētā organizācija pat nekad nav sadarbojusies ar „partneriem.” Tas viss tikai lai paspīdētu preses acīs. Fakts tika dokumentēts, bija iespēja „paspīdzināt” organizācijas vadītājus, bet sīkums paliek sīkums. Kam negadās sevi uzmālēt labākā gaismā? Bet žurnālista uzdevums ir visu sīki pārbaudīt. Varbūt nākamajā reizē „uzpeld” kas nozīmīgāks.

P.S. Turi kameru gatavībā. Ja nav laika lasīt izsniegtos dokumentus, iedziļināties ielu nosaukumos, organizāciju pārstāvju vārdu šiltītēs - fotogrāfē. Redakcijā pārskrienot pāri dokumentētajiem kadriem var atklāties daudzas nozīmīgas nianses.