RSU 1. kursa topošā žurnāliste: Katrs pats savas žurnālistikas kalējs

11:27 FEJS Latvija 0 RAKSTA


Vai augstākā izglītība spēj izaudzināt jaunu žurnālistu? Ko darīt tad, ja liekas, ka studijas nesniedz to, ko solīja cerības? Savās pārdomās dalās RSU žurnālistikas programmas 1. kursa studente Sabīne Leingarde.
Esmu Sabīne, Rīgas Stradiņa universitātes, žurnālistikas programmas, 1.kursa studente un viena no FEJS radošajām galvām. Šodien dalīšos pārdomās par, manuprāt, katra mūsdienu studenta interesējošajām tēmām un to mijiedarbību - akadēmisko izglītību, prakses iespējām un to, cik daudz mēs katrs varam darīt sevis pilnveidošanas lauciņā.
Nereti no žurnālistikas studentiem dzirdu izteikumus, kuri akadēmisko izglītību, tā teikt, norok nepelnīti zemā līmenī. Kā galvenos argumentus minot tikai tukšas teorijas atrakstīšanu no gada uz gadu, lekciju atsēdēšanu un nespēju to visu reāli pielietot praksē. Nebūšu es tā, kas iestāsies ar abām rokām par sausās teorijas apgūšanu, jo lekcijas tiešām ik pa brīdim spēj ne tikai iemidzināt, bet izvest no pacietības, un gribas tikai kliegt: „Kam tas viss? Otru Ameriku jau neatklāsim!”
Bet ir viens liels BET. Nerunāšu par kādu konkrētu universitāti, jo šī problēma skar abu, akadēmisko izglītību piedāvājošo, universitāšu komunikācijas fakultāšu studentus. Ja konkrētajā gadījumā attiecīgā universitāte nepiedāvā patstāvīgu praksi, piemēram, pusgada garumā vai jebkādas citas brīvprātīgas vai obligātas iespējas, kur radošajiem prātiem izpausties, tad rodas pavisam loģisks jautājums: „Vai mums būtu piesiets akmens pie kājām ar zīmīti, ka nedrīkstam būt radoši, nedrīkstam meklēt, līdzās akadēmiskajai izglītībai iegūt praksi?” Manuprāt, tā domāt ir tikpat aplami kā uzdot šo jautājumu. Ja vien Tev, topošais žurnālist, ir laiks, liels gribasspēks un uzskati, kas nebalstās uz visiem zināmo teicienu, lai ko Tu arī darītu laime pati pie Tevis atnāks, tad dodies un pilnveidojies. Piesakies! Mēģini! Mācies un radi jau tagad! Izmanto visas iespējas, kas Tev tiek piedāvātas, jo tas, ko Tu iegūsi nebūs sverams ne uz kādiem svariem! Tas būs tavs pieredzes koferis, kas ceļos līdzi, kur vien Tu savas profesijas un dzīves ietvaros dosies.
Jautāsiet, kas mani pamudināja publicēt šo mazo veicināšanas biļeti? Pēdējā laikā manā e-pastā, sarunās ar draugiem un kolēģiem, arī uz reklāmu stendiem, kuriem ikdienā nepievēršam nemaz tik lielu uzmanību, atklājas neskaitāmas iespējas, kuras kā želejkonfektes papīra turzā liek nobaudīt tās visas. Tad smagi jānopūšas – grafiks jau saplānots divus mēnešus uz priekšu, un ticiet vai nē, ar pašu sameklētajām prakses vietām, radošajiem projektiem un vēl un vēl. Man blakus dzīvo vairāki šādi veiksmes stāsti. Tāpēc pāris rindās vēlos padalīties ar atziņām par cilvēkiem, kuri iedvesmo nesildīt ērtos krēslus pie datora, bet radīt, sākot no pavisam mazām idejām līdz kam prātam neaptveramam.
Savās pārdomās ar mani dalījās trīs, topošie žurnālisti, mani draugi, domubiedri. Edgars ir tas cilvēks, kurā visvairāk apbrīnoju mērķtiecību. Dažkārt ar atplestu muti klausos un nesaprotu, kur tādas idejas, viss sīki, smalki saplānots jau gadu, nē, jau trīs uz priekšu. Un viņš mierīgi nosaka: „Lietas nenotiks pašas par sevi. Neviens redaktors nenāks pie mums ar aicinājumu pēc mūsu CV. Tā notiek mediju pasakās un varbūt tālā nākotnē, kad Harijs Poters būs reāla, esoša sabiedrības daļa.” Arī Kristīne piemetina, ka bija pārsteigta par lielajām blakus iespējām, kas pavērās līdz ar universitātes durvīm. Jāatzīmē, ka šobrīd viņa ir tikai pirmā kursa studente un spēj studijas apvienot ar darbu prestižā mediju portālā, praksi televīzijas raidījumā un vēl piedalīties vairākos semināros un projektos. Tas iedvesmo. Visbeidzot, Inese atzīst, ka mediju jomā bez lielas uzdrīkstēšanās un vēlmes darboties jau studiju laikā nevar uzrāpties tik augstu, cik mūsu deguns sniedzas mākoņos.
Nu ko draugi, esat iedvesmas pilni? Es tiešām ceru, ka ieguvāt vismaz mazu daļiņu profesionālās pārliecības par to, ka viss tik tiešām ir mūsu pašu rokās par spīti tam, ka esam tikai ceļa sākumā. Žurnālistikas dzelzs stienītis ir mūsu rokās, un tikai mēs katrs varam būt tā kalējs, un kā mēs zinām – dzelzs jākaļ karsta!

Jauku dienu vēlot,
Sabīne Leingarde