Par kino gaumi nestrīdas jeb kino žurnālistika jauniņās acīm

Zelma Strupka, LU 3. kursa žurnālistikas studente, kinomīle

Dažreiz liekas, ka kino kritiķi ir cilvēki, kuri tikai vāvuļo par filmām tīri subjektīvā līmenī, filigrāni savijot vārdu pavedienus un mēģinot izklausīties pēc iespējas inteliģentāk, vēl pievienojot miljons skaistu metaforu. Sava taisnība tajā tomēr ir.

Ja esat pavērojuši situāciju Latvijā, tad pazīstamākie kino kritiķi nepārprotami ir Normunds Naumanis, Dita Rietuma un Daira Āboliņa, kuru vārdi ir dzirdami arī lielāko kinofestivālu, mediju un kino pasākumu sakarā. Savā ziņā viņi ir manas autoritātes. Protams, nevar aizmirst arī Viktoru Freibergu, kaut gan viņš tomēr ir jāierindo citā lauciņā – kā nekā, Freibergs ir kino vēsturnieks un eksperts, kura zināšanas par kino sniedzas krietni tālāk par vārdu savārstīšanu.

Ar šo mazo prelūdiju es gribu uzdot jautājumu gan sev, gan jums – vai skan Latvijā vēl skaļāki vārdi, kas cenšas izlauzties un kļūt pazīstami plašākai publikai? Ne gluži. Jā, ir daudz pretenciozu kino raidījumu, gana daudz patiešām labu kino blogeru, bet tas viss (lai arī kā negribētos atzīt) ir pakāpi zemāk. Jaunie vēl nav ievēroti. Vai varbūt saklausīti? Jeb vienkārši nav pielaisti, un tas ir ļoti skumji, jo es pati esmu lasījusi tik daudz fantastisku recenziju un interesantu blogu, to formātu, ka nu tikai! Arī runājot ar Kulturasdiena.lv galveno redaktori Aiju Eriņu noskaidroju, ka situācija kādu laiku vēl nemainīsies, - kāpēc vajadzīgi nezināmi, jauni, zaļi un visādi citādi nekādi entuziasti, ja ir vecie buki, kas patīk arī lasītājiem/skatītājiem/klausītājiem?

Blogeru pasaule ir maza, sevišķi Latvijā – no viena nonāc pie otra. Man ļoti patīk Daiņa Gžibovska kultūras blogs, jo puisim ir laba filmu gaume, un viņš informē par dažādām aktualitātēm kino lauciņā. Tāpat vienmēr apskatos, kas ir jauns kinokino.lv, – tur raksta Raivis Žvagiņš, kurš iesaka labas filmas un vienmēr pasaka savas domas, kādas tās ir. Lai sekotu līdzi VISĀM kino aktualitātēm, pietiek vien ieiet kino.kults.lv, un jūs esat nonākuši kino vārdnīcā (lasīt: paradīzē), kur no tiesas var apmaldīties, bet informācija bieži vien ir ļoti interesanta un noderīga. Tāpat palasiet Mārtiņa Otto (Tvnet.lv) recenzijas – īstens baudījums. Mārtiņš māk ieintriģēt un liek pasmaidīt. Ja runājam par ārzemju kritiķiem, tad es nemainīgi uzticos mana mīļi mīļā Pītera Traversa (Rolling Stone) recenzijām (viņš gan ir cinisma iemiesojums – uzmanieties!), kā arī ļoti patīk, kā recenzē The Guardian kino cilvēki, - vienmēr kino viedokļu dažādība, kas ir īpaši svarīgi. Principā, ja vēlaties plus mīnus orientēties kino vidē, iesaku ik pa laikam palasīt The Rolling Stone, The Variety, arī Vanity Fair.

Dārgie kino dievinātāji (pie kuriem piederu arī es) – man nav daudzu alternatīvu šajā situācijā. Protams, ja jums tā ir sirdslieta, tad neapstājieties – rakstiet recenzijas, maksimāli izglītojiet sevi pašu kino jomā (tas ir vitāli svarīgi, jo pliks tjap-ljap nevienam nepatīk, pie tam vienmēr var saprast, kad jūs vienkārši atreferējat standartus) un ieguldiet laiku kvalitatīvā, garšīgā kino, neaizmirstot, ka kino vēsturē ir bijuši tik daudzi vareni, izcili režisori kā Federiko Felīni un Mikelandželo Antonioni, kas neaprobežojas ar Maikla Beja Transformeriem vai Džeimsa Kamerona zili zaļajiem Avatara cilvēciņiem. Esmu ievērojusi tendenci (kurai diemžēl sekoju arī es pati), ka cilvēku, kuri rakstītu par new - art vai Eiropas filmām, praktiski nav. Un žēl, jo man pašai šie abi lauciņi ir gana vāji pazīstami.

Runājot par stilu, tad tas ir jāatrod. Lasītājs pierod pie jūsu stila, un viņš sagaida to atkal. Atceros, kad mācījos Helsinkos, man pasniedzējs noteica, ka man ir savdabīgs rakstības stils, ar kuru lasītājiem būs love & hate attiecības, – kāds to iemīlēs, citi šausmās brēks. Zināmā mērā es savu stilu esmu atradusi, tomēr pēdējā laikā cenšos savā blogā rakstīt ne tikai pēc būtības, bet arī par filmas režisoriem un aktieriem, viņu sasniegumiem. Protams, mums visiem gribas rakstīt maksimāli daudz, pierādot, cik mums skaista un bagāta tā latviešu valoda, tomēr atcerēsimies vienu – jo konkrētāk, jo labāk (ai, cik gudri… Es vēl pati mācos.).

Ja esat ieinteresēti manā kino pasaulē, gaidīšu jūsu ieteikumus te .