Jaunais žurnālists v.s pētnieciskā žurnālistika
![]() |
Autors: Kara Allyson |
Jaunie žurnālisti bieži vien ir
gudri, apķērīgi un talantīgi. Jaunieši bieži vien ir spējīgi strādāt tik pat
labi, kā viņu pieredzējušie kolēģi, iespējams lēnāk, bet tik pat kvalitatīvi.
Taču pētnieciskās žurnālistika ir viena no tām sfērām, kur talants neglābs. Tas
ir darbs! Par to, ko jaunajam žurnālistam nozīmē iemēģināt roku pētnieciskajā
žurnālistikā, spriež LU 3. kursa žurnālistikas moduļa students Raivis Vilūns.
Man ir bijusi laime palīdzēt šī
brīža TV3 raidījuma „Nekā personīga” vadītājai Ingai Spriņģei pētnieciskās
žurnālistikas projekta Re:Baltica ietvaros. Tāpat gadījies satikties ar
vairākiem citiem pētnieciskajiem žurnālistiem, un pats esmu paspēlējies nedaudz
šajā laukā; viena lieta, ko esmu sapratis – pētnieciskajā žurnālistikā ir
vajadzīgs milzīgs tā sauktais know how.
Taču tas nav vienīgais, vēl ir nepieciešama galva uz pleciem, rūpība uz
detaļām, dzelžaina apņēmība, ka tas, ko dari, ir svarīgi un liesma acīs par
savu ideju.
Tad nu par visu no sākuma.
Pētnieciskās žurnālistikas klasiskākā un, iespējams, populārākā definīcija ir –
„atklāt to, ko kāds slēpj”, vairs jau neatceros, kurš to teicis, bet patiesība
jau ir. Tomēr, protams, ne vienmēr, kāds tiešām apzināti kaut ko slēpj, vismaz
Latvijā pētnieciskā žurnālistika (un jā, es uzskatu, ka Latvijā ir pētnieciskā
žurnālistika, pretēji daudziem) dažkārt arī stāsta cilvēkiem par to, ko viņi
nezin, un ko varbūt ikdienas cilvēkam nav tik viegli uzzināt. Bet kam to pajautāt? Kā atklāt to, ko
kāds slēpj, ja pat nezini, ka ir, kas slēpjams? Kurā datu bāzē ieiet un
apskatīties? Pirms gada (nekaunos atzīties) es pavisam neko par neko nezināju. Tagad,
pateicoties daudziem pieredzējušajiem, topošajiem kolēģiem, kaut ko jau zinu,
bet vēl ir tik daudz, ko mācīties...
Manuprāt, lielākais ieguldījums, ko spicākie pētnieciskie žurnālisti ieliek
savā darbā, ir tieši viņu priekšzināšanas.
Ja ziņai fona informāciju var ievākt 20 minūšu laikā, izlasot pirmos trīs
google rakstus, kas izlec meklējot interesējošo tēmu, tad, lai izpētītu kaut ko
par teiksim politisko partiju ziedotājiem, galvā ir jābūt milzīgai datu bāzei,
par to, kurš kurā partijā bijis, kas kam draugs un kurš uzņēmējs pirms 5 gadiem
piedalījies partijas dibināšanā, kurš ir krustēvs partijas līdera mazdēlam, un
tā tālāk, un tā joprojām. Patiesībā jau visiem pieredzējušajiem žurnālistiem
šādas datu bāzes ir galvā. Tādas trūkumu mēs, jaunieši, izjūtam tad, kad jāveic
apjomīgāks darbs. Tikšanās starp Rīgas Ostas šefu un ZRP deputātu mums nozīmēs
vienu, bet žurnālistam ar bagāžu ko pavisam citu. Tieši šeit mēs pieklibojam,
un nekas to nemainīs. Šādu fonu var savākt tikai ar dzīves un darba pieredzi.
Tieši
tāpēc jaunajam žurnālistam vienam pašam veikt apjomīgu, vērā ņemamu,
kvalitatīvu pētījumu ir Herkulesa, ja ne Sīzifa uzdevums. Mans padoms - ja ir
interese un vēlme, un pats svarīgākais ideja ko būtu vērts izpētīt, vajag censties
uzmeklēt kādu no pieredzējušiem
žurnālistiem, kurš varētu asistēt tieši ar savu milzīgo zināšanu bagāžu. Ir tik
daudz dažādas datu bāzes, tik daudz interneta vietnes, tik daudz uzziņu biroju,
kur var iegūt informāciju, tik daudz cilvēku, kas gatavi runāt, taču mēs
jaunieši par tiem bieži vien nemaz nezinām, kā arī vienmēr var gadīties izlaist
kādu svarīgu stāsta detaļu, jo gluži vienkārši nenodarbojamies ar žurnālistiku 10 vai 20 gadus, bet gan vienu vai
divus. Esmu novērojis, ka pētnieciskie žurnālisti ir dedzīgi vienmēr atklāt
kādu jaunu cūcību, bet darba slodzes dēļ nav laika. Tieši tāpēc tāds
entuziastisks jaunietis kā tu būs Dieva/Jahves/Allaha/Šivas/Zeva (?) sūtīts.
Tātad, kas jaunietim ir vajadzīgs,
lai sāktu sevi realizēt šajā lauciņā? Ir jābūt idejai, ir jābūt kaut kam, ar ko
iet pie pētnieciskā žurnālista un teikt, „mani šis interesē, bet es īsti nezinu
kā sākt,” (vai arī studiju ietvaros jānokļūst kāda žurnālista paspārnē).
Vienmēr ir jābūt galvai uz pleciem un rūpībai. Ja nebūs viens, jūs
nesapratīsiet, kad tin ap pirkstu,
un, ja nebūs otrs, jūs palaidīsiet garām svarīgas detaļas. Rūpība ir viena no nozīmīgākajiem
pētnieciskā žurnālista rīkiem, nekad nedrīkst atstāt kaut ko veiksmei,
nepajautāt kādu jautājumu, vai izlaist kādu faktu. NEDRĪKST. Pētnieciskam žurnālistam ir jābūt perfektam, tie, par ko jūs raksiet,
izmantos katru jūsu kļūdu, tāpēc tādas nedrīkst būt! Ja jūs esat haotiski vai
nekārtīgi, tad pētnieciskā sfēra nav jums. Skarbi, bet fakts. Tāpat, ja neesat
spējīgi patstāvīgi domāt, ja neesat spējīgi izdomāt jautājumus un aptvert
situāciju procesā, tad arī būs grūti. Ir jāzina, kad dzelt un kad smaidīt un blisināties, bet nebaidies. Tas nāk ar
laiku. Otrs, kam ir jābūt – pārliecībai, tai gan jābūt no dzimšanas. Tev ir
jābūt degsmei, tev ir jāgrib atklāt, cik tas neģēlis pagasta vecis slotas ir
nozadzis no pagastmājas, vai maita uzņēmējs ir sapircies caur ofšoriem, jo, ja nebūs degsme, ātri
apniks un tu padosies, kad tevi izmetīs pa durvīm tu nekāpsi pa logu, kad tev
aizvērs logu tu nerāpsies pa skursteni. Bet pētnieciskā žurnālistika, manuprāt,
ir 30 % iekrātās zināšanas, 40 % smags, neatlaidīgs varbūt par garlaicīgs
mehānisks darbs, 20 % detektīva/spiega darbs un 10 % velns viņ ziņ, kā nu kuru reizi – dažkārt veidosi datu bāzes,
citkārt lasīsi zinātnisko literatūru par mēslojumiem un aviāciju.
Ja pētnieciskā žurnālistika ir
asinīs, tas ātri vien izpaudīsies, ja tu nepadosies sīkumu priekšā, ja raksi
līdz pašam zemes centram, tas būs redzams, pētnieciskā žurnālistika ir sfēra,
kurā ātri var izkalt savu vārdu, bet tikai tad, ja tev tas ir asinīs. TAS IR JĀGRIB. Taču atceraties, ir
jāizaug līdz tam, neviens nekad nebūs spicākais
pētnieks pirmajā sava gadā, līdz tam ir jāaug un jāapēd pat trīs pudi sāls. Veiksmi!