Jaunais žurnālists v.s pētnieciskā žurnālistika

09:55 FEJS Latvija 0 RAKSTA


Autors: Kara Allyson

            Jaunie žurnālisti bieži vien ir gudri, apķērīgi un talantīgi. Jaunieši bieži vien ir spējīgi strādāt tik pat labi, kā viņu pieredzējušie kolēģi, iespējams lēnāk, bet tik pat kvalitatīvi. Taču pētnieciskās žurnālistika ir viena no tām sfērām, kur talants neglābs. Tas ir darbs! Par to, ko jaunajam žurnālistam nozīmē iemēģināt roku pētnieciskajā žurnālistikā, spriež LU 3. kursa žurnālistikas moduļa students Raivis Vilūns.

            Man ir bijusi laime palīdzēt šī brīža TV3 raidījuma „Nekā personīga” vadītājai Ingai Spriņģei pētnieciskās žurnālistikas projekta Re:Baltica ietvaros. Tāpat gadījies satikties ar vairākiem citiem pētnieciskajiem žurnālistiem, un pats esmu paspēlējies nedaudz šajā laukā; viena lieta, ko esmu sapratis – pētnieciskajā žurnālistikā ir vajadzīgs milzīgs tā sauktais know how. Taču tas nav vienīgais, vēl ir nepieciešama galva uz pleciem, rūpība uz detaļām, dzelžaina apņēmība, ka tas, ko dari, ir svarīgi un liesma acīs par savu ideju.
            Tad nu par visu no sākuma. Pētnieciskās žurnālistikas klasiskākā un, iespējams, populārākā definīcija ir – „atklāt to, ko kāds slēpj”, vairs jau neatceros, kurš to teicis, bet patiesība jau ir. Tomēr, protams, ne vienmēr, kāds tiešām apzināti kaut ko slēpj, vismaz Latvijā pētnieciskā žurnālistika (un jā, es uzskatu, ka Latvijā ir pētnieciskā žurnālistika, pretēji daudziem) dažkārt arī stāsta cilvēkiem par to, ko viņi nezin, un ko varbūt ikdienas cilvēkam nav tik viegli uzzināt. Bet kam to pajautāt? Kā atklāt to, ko kāds slēpj, ja pat nezini, ka ir, kas slēpjams? Kurā datu bāzē ieiet un apskatīties? Pirms gada (nekaunos atzīties) es pavisam neko par neko nezināju. Tagad, pateicoties daudziem pieredzējušajiem, topošajiem kolēģiem, kaut ko jau zinu, bet vēl ir tik daudz, ko mācīties...
            Manuprāt, lielākais ieguldījums, ko spicākie pētnieciskie žurnālisti ieliek savā darbā, ir tieši viņu priekšzināšanas. Ja ziņai fona informāciju var ievākt 20 minūšu laikā, izlasot pirmos trīs google rakstus, kas izlec meklējot interesējošo tēmu, tad, lai izpētītu kaut ko par teiksim politisko partiju ziedotājiem, galvā ir jābūt milzīgai datu bāzei, par to, kurš kurā partijā bijis, kas kam draugs un kurš uzņēmējs pirms 5 gadiem piedalījies partijas dibināšanā, kurš ir krustēvs partijas līdera mazdēlam, un tā tālāk, un tā joprojām. Patiesībā jau visiem pieredzējušajiem žurnālistiem šādas datu bāzes ir galvā. Tādas trūkumu mēs, jaunieši, izjūtam tad, kad jāveic apjomīgāks darbs. Tikšanās starp Rīgas Ostas šefu un ZRP deputātu mums nozīmēs vienu, bet žurnālistam ar bagāžu ko pavisam citu. Tieši šeit mēs pieklibojam, un nekas to nemainīs. Šādu fonu var savākt tikai ar dzīves un darba pieredzi.
Tieši tāpēc jaunajam žurnālistam vienam pašam veikt apjomīgu, vērā ņemamu, kvalitatīvu pētījumu ir Herkulesa, ja ne Sīzifa uzdevums. Mans padoms - ja ir interese un vēlme, un pats svarīgākais ideja ko būtu vērts izpētīt, vajag censties uzmeklēt kādu no pieredzējušiem žurnālistiem, kurš varētu asistēt tieši ar savu milzīgo zināšanu bagāžu. Ir tik daudz dažādas datu bāzes, tik daudz interneta vietnes, tik daudz uzziņu biroju, kur var iegūt informāciju, tik daudz cilvēku, kas gatavi runāt, taču mēs jaunieši par tiem bieži vien nemaz nezinām, kā arī vienmēr var gadīties izlaist kādu svarīgu stāsta detaļu, jo gluži vienkārši nenodarbojamies ar žurnālistiku 10 vai 20 gadus, bet gan vienu vai divus. Esmu novērojis, ka pētnieciskie žurnālisti ir dedzīgi vienmēr atklāt kādu jaunu cūcību, bet darba slodzes dēļ nav laika. Tieši tāpēc tāds entuziastisks jaunietis kā tu būs Dieva/Jahves/Allaha/Šivas/Zeva (?) sūtīts.  
            Tātad, kas jaunietim ir vajadzīgs, lai sāktu sevi realizēt šajā lauciņā? Ir jābūt idejai, ir jābūt kaut kam, ar ko iet pie pētnieciskā žurnālista un teikt, „mani šis interesē, bet es īsti nezinu kā sākt,” (vai arī studiju ietvaros jānokļūst kāda žurnālista paspārnē). Vienmēr ir jābūt galvai uz pleciem un rūpībai. Ja nebūs viens, jūs nesapratīsiet, kad tin ap pirkstu, un, ja nebūs otrs, jūs palaidīsiet garām svarīgas detaļas. Rūpība ir viena no nozīmīgākajiem pētnieciskā žurnālista rīkiem, nekad nedrīkst atstāt kaut ko veiksmei, nepajautāt kādu jautājumu, vai izlaist kādu faktu. NEDRĪKST. Pētnieciskam žurnālistam ir jābūt perfektam, tie, par ko jūs raksiet, izmantos katru jūsu kļūdu, tāpēc tādas nedrīkst būt! Ja jūs esat haotiski vai nekārtīgi, tad pētnieciskā sfēra nav jums. Skarbi, bet fakts. Tāpat, ja neesat spējīgi patstāvīgi domāt, ja neesat spējīgi izdomāt jautājumus un aptvert situāciju procesā, tad arī būs grūti. Ir jāzina, kad dzelt un kad smaidīt un blisināties, bet nebaidies. Tas nāk ar laiku. Otrs, kam ir jābūt – pārliecībai, tai gan jābūt no dzimšanas. Tev ir jābūt degsmei, tev ir jāgrib atklāt, cik tas neģēlis pagasta vecis slotas ir nozadzis no pagastmājas, vai maita uzņēmējs ir sapircies caur ofšoriem, jo, ja nebūs degsme, ātri apniks un tu padosies, kad tevi izmetīs pa durvīm tu nekāpsi pa logu, kad tev aizvērs logu tu nerāpsies pa skursteni. Bet pētnieciskā žurnālistika, manuprāt, ir 30 % iekrātās zināšanas, 40 % smags, neatlaidīgs varbūt par garlaicīgs mehānisks darbs, 20 % detektīva/spiega darbs un 10 % velns viņ ziņ, kā nu kuru reizi – dažkārt veidosi datu bāzes, citkārt lasīsi zinātnisko literatūru par mēslojumiem un aviāciju.   
            Ja pētnieciskā žurnālistika ir asinīs, tas ātri vien izpaudīsies, ja tu nepadosies sīkumu priekšā, ja raksi līdz pašam zemes centram, tas būs redzams, pētnieciskā žurnālistika ir sfēra, kurā ātri var izkalt savu vārdu, bet tikai tad, ja tev tas ir asinīs. TAS IR JĀGRIB. Taču atceraties, ir jāizaug līdz tam, neviens nekad nebūs spicākais pētnieks pirmajā sava gadā, līdz tam ir jāaug un jāapēd pat trīs pudi sāls. Veiksmi!