Diena.lv praktikante Zelma Strupka: Moku kambaris, kurš sagādā prieku

Avots: kuediting.com

Virsraksts, kurš nedaudz liek noprast par autores mazohistiskām tieksmēm vai vienkārši vēlmi dīvaini savērpt vārdus, varētu nobiedēt. Tomēr nē. Par moku kambari LU pēdējā kursa žurnālistikas moduļa studente Zelma saucu ziņu žurnālista profesiju, kas, lai arī kā dažreiz gribētos bezspēkā nolaist rokas, viņai sagādā vislielāko un neaprakstāmāko gandarījumu. Tomēr Zelma aicina visus padomāt, pirms spert kāju šajā frontes pusē, - ziņu žurnālistika, sevišķi, darbojoties interneta portālā, esot skarba spēlīte.

Protams, viss nav tik drūmi, un ne uz pusi, bet stresa līmenis asinīs kļūst par konstantu parādību. Es pati esmu pēdējā kursa studente LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikāciju nodaļā, tāpēc šobrīd, prakses periodā, nu jau trīs nedēļas aktīvi darbojos Diena.lv. Aizgāju ar laimīgu pārliecību, ka nu tik rakstīšu par savu mīļum mīļo kultūru (jo teorētiski skaitos Kulturasdiena.lv), intervēšu teātra un mākslas cilvēkus, iešu uz izstādēm un rakstīšu recenzijas. Varbūt ne tik naivi, bet tādas idejas man pavisam noteikti figurēja. Atzīšu, ka Kultūras Diena man dod salīdzinoši daudz brīvības, un es pati varu veidot tādu saturu, kādu vēlos. Tomēr darba apjoms ir patiešām milzīgs, jo ziņas negaida. Nē, tās veļas virsū!

Nepagāja ilgs laiks, līdz man nācās palīdzēt “lielajam” portālam, kas galvenokārt nozīmē politiskos procesus. Teikšu godīgi - iekožoties politikas „klaipā”, uzreiz sapratu, kāpēc par to ir tik interesanti rakstīt, - tajā nekad nekas nav zināms simtprocentīgi droši, un  nav zināms, kuram viedoklim lai tic, un viss mainās ik pa minūtei. Un, protams, mēs visi varam pukstēdami apgalvot, ka politiķi un sabiedriskās domas līderi ir tādi paši pilsoņi kā mēs, bet iesākumā, runājot ar viņiem, sirds tik un tā pukstēja kā traka. Tomēr jau pēc pāris zvaniem tu sāc apaugt ar biezākas ādas kārtiņu. It sevišķi tad, kad tu sāc saprast, kādus jautājumus vēlies uzdot un, kas vēl filigrānāk, kādas atbildes tu sagaidi. Viss sāk ritēt pilnīģi citu gaitu. Bet ir viens liels bet. Nav īsti laika, lai jautājumu pamatīgi izpētītu, tajā ārkārtīgi iedziļinātos, jo viss dzirdētais, apdomātais un debatētais ir ātri, operativi un, kas pats galvenais, patiesi jāuzraksta – nekādas citātu parafrāzēšanas vai izraušanas no konteksta, jot as var beigties slikti. Un pēc tam, kad ziņa ar Andri Bērziņu, Robertu Ķīli vai Valdi Zatleru jau ir uzrakstīta, ir naski jāķeras pie nākamajiem upuriem, kuri burtiski stāv rindā, lai tiktu ziņu izlaidumā.

Ironiju pie malas. Ziņu žurnālistika – jā, tā ir dinamika un tas ir ātrums. Līdz ar to arī liels darba slogs. Bet jaunībai piemīt tas trumpis, ka tā ir jauna, - gribas darīt, pie tam daudz. Es jums novēlu atrast to savu īsto lauciņu, kuram jutīsieties piederīgi. Es nekad nebiju domājusi, ka manā gadījumā tā būs politika, bet, rau, tā man liek pasmaidīt. 

Zelma Strupka

zelma@fejs.lv