Diena.lv praktikante Zelma Strupka: Moku kambaris, kurš sagādā prieku
![]() |
Avots: kuediting.com |
Virsraksts, kurš nedaudz liek noprast par autores mazohistiskām tieksmēm vai
vienkārši vēlmi dīvaini savērpt vārdus, varētu nobiedēt. Tomēr nē. Par moku kambari LU pēdējā kursa žurnālistikas moduļa studente Zelma saucu ziņu žurnālista profesiju, kas, lai arī kā dažreiz gribētos bezspēkā
nolaist rokas, viņai sagādā vislielāko un neaprakstāmāko gandarījumu. Tomēr Zelma aicina visus padomāt, pirms spert kāju šajā frontes pusē, - ziņu
žurnālistika, sevišķi, darbojoties interneta portālā, esot skarba spēlīte.
Protams, viss nav tik
drūmi, un ne uz pusi, bet stresa līmenis asinīs kļūst par konstantu parādību.
Es pati esmu pēdējā kursa studente LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikāciju
nodaļā, tāpēc šobrīd, prakses periodā, nu jau trīs nedēļas aktīvi darbojos Diena.lv. Aizgāju ar laimīgu pārliecību,
ka nu tik rakstīšu par savu mīļum mīļo kultūru (jo teorētiski skaitos Kulturasdiena.lv), intervēšu teātra un
mākslas cilvēkus, iešu uz izstādēm un rakstīšu recenzijas. Varbūt ne tik naivi,
bet tādas idejas man pavisam noteikti figurēja. Atzīšu, ka Kultūras Diena man
dod salīdzinoši daudz brīvības, un es pati varu veidot tādu saturu, kādu vēlos.
Tomēr darba apjoms ir patiešām milzīgs, jo ziņas negaida. Nē, tās veļas virsū!
Nepagāja ilgs laiks, līdz
man nācās palīdzēt “lielajam” portālam, kas galvenokārt nozīmē politiskos
procesus. Teikšu godīgi - iekožoties politikas „klaipā”, uzreiz sapratu, kāpēc
par to ir tik interesanti rakstīt, - tajā nekad nekas nav zināms simtprocentīgi
droši, un nav zināms, kuram viedoklim lai
tic, un viss mainās ik pa minūtei. Un, protams, mēs visi varam pukstēdami apgalvot,
ka politiķi un sabiedriskās domas līderi ir tādi paši pilsoņi kā mēs, bet iesākumā,
runājot ar viņiem, sirds tik un tā pukstēja kā traka. Tomēr jau pēc pāris
zvaniem tu sāc apaugt ar biezākas ādas kārtiņu. It sevišķi tad, kad tu sāc
saprast, kādus jautājumus vēlies uzdot un, kas vēl filigrānāk, kādas atbildes
tu sagaidi. Viss sāk ritēt pilnīģi citu gaitu. Bet ir viens liels bet. Nav īsti
laika, lai jautājumu pamatīgi izpētītu, tajā ārkārtīgi iedziļinātos, jo viss
dzirdētais, apdomātais un debatētais ir ātri, operativi un, kas pats galvenais,
patiesi jāuzraksta – nekādas citātu parafrāzēšanas vai izraušanas no konteksta,
jot as var beigties slikti. Un pēc tam, kad ziņa ar Andri Bērziņu, Robertu Ķīli
vai Valdi Zatleru jau ir uzrakstīta, ir naski jāķeras pie nākamajiem upuriem,
kuri burtiski stāv rindā, lai tiktu ziņu izlaidumā.
Ironiju pie malas. Ziņu
žurnālistika – jā, tā ir dinamika un tas ir ātrums. Līdz ar to arī liels darba
slogs. Bet jaunībai piemīt tas trumpis, ka tā ir jauna, - gribas darīt, pie tam
daudz. Es jums novēlu atrast to savu īsto lauciņu, kuram jutīsieties piederīgi.
Es nekad nebiju domājusi, ka manā gadījumā tā būs politika, bet, rau, tā man liek
pasmaidīt.
Zelma Strupka
zelma@fejs.lv