Ārštata žurnālistika - kā tas strādā?

13:03 FEJS Latvija 0 RAKSTA

Filips Lastovskis, LU žurnālistikas moduļa absolvents, brīvžurnālists

Avots: teamaltman.com   
Pirāti esot romantiski, lai gan 21.gs. realitāte pie Somālijas piekrastes un Malakas jūras šauruma parāda, ka tie pārsvarā ir skrandās un metāla ķēdēs ģērbušies, neēduši un mafijas bosu kontrolēti parasti bandinieki. Pēc 99 franku, Thank you for smoking un Wag the dog romantizēti ir arī PR cilvēki - bohēmisks un radošs darbs taču! Realitātē tu sēdi pie datora un meklē kaut ko kaut kādā pētījumā, lai varētu sagatavot tikai darba devējam interesējošu preses relīzi. Ar freelance žurnālistu ir līdzīgi, no vienas puses brīvais režīms un žurnālistikas iedvesmojošais gars, no otras puses kaut kā ir jāsamaksā arī par dzīvokļa komunālo rēķinu. Šeit rodas problēma.


Vai ar freelance darbu var nopelnīt?

Pirms gadiem trīs žurnālists Lato Lapsa ētikas pasniedzējas Skaidrītes Lasmanes lekcijā stāstīja, ka – jā, droši, uz priekšu! Par rakstiem saņemiet cienījamus honorārus, par rakstu vismaz 100-200 Ls, mēnesī uzrakstiet 3-4 un tad jau dzīvošana minimāli nodrošināta. Jauniem žurnālistiem realitāte ir citāda, tik lielus honorārus saņemt ir ļoti grūti. Pats esmu nonācis pie secinājumu, ka ārštata žurnālistika ir laba otrā darba iespēja, kad pamatdarba atalgojums tev spēj nodrošināt fundamentālu izdzīvošanu. Bakalaura studijas absolvēju LU SZF Komunikācijās, visus trīs gadus saņēmu mecenātu stipendiju 130 Ls, un ja klāt bija iespējams saņemt 2-3 honorāru atlīdzības, katra vidēji no 30 līdz 60 Ls , iztikai sanāca pietiekami.

Pirmajā kursā, 2008. gads, sāku rakstīt žurnālam „Čemodāns” (izdevniecība Santa, ceļojumu žurnāls, vairs neiznāk) par vienas lapaspuses rakstu honorārā uz rokas saņēmu 38 Ls. Latvijas Avīzē 2010.gadā par izvērstiem ziņu aprakstiem (4000 zīmes) – par katru 8 Ls. Reģionālajā laikrakstā „Saldus Zeme” 2009.gadā par 15 000 zīmju lielu rakstu – 14 Ls. Par tāda paša apjoma rakstu žurnālā „Mājas viesis” – 80 Ls. Atalgojuma politikas ir ārkārtīgi dažādas un bieži to nenosaka tikai aizpildītais laukums un finansiālās iespējas, bet arī redaktora domas par ieguldīto darbu, raksta sarežģītību (avotu skaits un veids, pielietotās metodes utt.). Šis honorāra lieluma jautājums ir ļoti slidens, un reti kur atradīsiet, ka par to skaitliskās izteiksmēs runā publiski. Tāpēc, ka atalgojuma politikas ir mainīgas, gan arī tāpēc, ka izvairīties runāt par konkrētu naudas izteiksmi ir mūsu kultūras iezīme.

Vai ir nepieciešamība pēc ārštata žurnālistiem?

Jā. Tomēr, manuprāt, krīzes laika štatu samazināšana redakcijās nav galvenais iemesls, kāpēc ārštatnieki aizvien ir pieprasīti. Tas, ko redaktori vēlas, ir kvalitāte un idejas. Ja Žanis Bērziņš izdomā labu, aktuālu raksta tēmu, ja Žanis ir kompetents, orientējas žurnālistikas vidē (žurnālistikas izglītība ir milzīgs pluss!), prot nošķirt ziņu no apraksta, zina, ka, pirms ejot pie redaktora, ir jāizpēta žurnāla saturs, veidošanas formāts, ja viss šis piepildās, tad Žani uzklausīs un viņa piedāvājumu pieņems. Kompetence, radošums un precizitāte aizvien ir ļoti novērtētas īpašības. Ārštata žurnālisti ir arī vitāli nepieciešami redakcijām, ja pēkšņi jāuzraksta raksts, bet štata autori ir aizņemti vai nevēlas rakstīt par konkrēto tēmu. Ārštata autori redaktoriem ir arī izdevīgāki tīri finansiāli. Par autoratlīdzības honorāriem redakcijām ir jāmaksā tikai iedzīvotāju ienākumu nodoklis, sociālais nodoklis nav. Pašam žurnālistam gan, rūpējoties par sevi ilgtermiņā, ir iespēja reģistrēties kā pašnodarbinātajam un pašam maksāt sociālo nodokli. Jauni žurnālisti šo variantu bieži nemaz neizskata, jo honorāra apjomu tas , ka tu maksā vēl vienu nodokli, nemaina.

Kā uzrunāt redaktoru?

Aizrakstu e-pastu ar piedāvājumu satikties un izklāstu savas idejas, kuras ir konkrētas, konceptuālas un jau pielāgotas kādai konkrētai žurnāla rubrikai. Tālākais ir komunikācijas process kā proti pasniegt savu ideju. Radīsi par sevi labāku iespaidu, ja nebūsi atnācis kedās un T -kreklā ar Metallicas uzrakstu un miroņgalvām. Tev ir iespēja parādīt, ka esi gatavojies, un, ja tev jau iepriekš rakstītas publikācijas, tad apkopo tās, iesien tās un nodod tās mapītē tieši redaktoram ar tekstu, ja vēlaties iepazīties ar manu darbu – lūdzu! Protams, tas pie nosacījuma, ja šādas publikācijas ir. Paša rakstītos dzejoļus labāk neapkopot šādam nolūkam. Žurnālos bieži ar ārštatniekiem strādā redaktoru vietnieki. Ja redaktors neatbild, uzrunājiet viņus.

Vai žurnālista izglītība noder?

Atbilde atkal apstiprinoša – jā. Studējot žurnālistiku, un šeit es nešķiroju augstskolas, students iegūst izpratni par mediju vidi kopumā, tās nepārzināšana nereti var sagādāt dažādas zināšanu plaisas starp žurnālistu un redaktoru, vai starp žurnālistu un žurnālistu, vai starp jebko, kur žurnālists sevi pozicionē kā mediju pārstāvi. Tas, ko no sirds rekomendēju, ir pēc žurnālistikas izglītības turpināt studijas, pastiprināt žurnālistikas specializāciju. Žurnālists, kurš ir studējis žurnālistiku, ir kompetents par...žurnālistiku (jā, protams, paliek neformālā, mūžizglītība). Pats pēc bakalaura studijām turpinu maģistrantūrā studēt politiku. Bet tā vietā var paņemt ģeogrāfiju, pedagoģiju vai kaut vai floristiku. Savulaik bijusī žurnāla Cosmopolitain redaktore, LU pasniedzēja Elīna Stengrēvica, kad šo teicu, pēc lekcijas pasauca un minēja, lai Dieva dēļ nekombinējot izglītību pēc tā, kas labāk pārdodas, bet gan lai daru, ko sirds liek. Nevar nepiekrist arī šim, un pavisam izdevīgi, ja žurnālista otrā izglītība un sirds aicinājums sakrīt.

Kas ir būtiskākais?

Rakstīt un rakstīt visu laiku. Pat ja ir sliktāki laiki un nav ne vienas vietas, kur publicēties – aizvien rakstīt uz papīra lapām, blogos un dienasgrāmatās! Kādu laiku piestrādāju tūrisma aģentūrā, gatavojot ceļojumu aprakstus, referenduma laikā veidoju publikācijas nevalstiskajām organizācijām. Galvenais ir visu laiku rakstīt un praktizēties. Meklējiet iespējas!